Vispār jau bīstas ne tik daudz no aizgājējiem, kā ir savtīgi attiecībā uz to, pie kā pierasts, kas visu laiku ir bijis, a tagad vairs nebūs Baida neatgriezeniskums, nelabojamība un neaizstājamība.... Jo kas tad tur par līķi ko nesaprast... paņem grāmatiņu un izlasi visu par pēcnāves pārmaiņām - viss ir jauki dokumentēts - nav kā ar dzīvu cilvēku, par kuru joprojām daudzas būtiskas lietas nav zināmas. | |
Tā jau ir bet daudzi cilv pat neuzdrīkstas paņemt to grāmatiņu. Tas ir TABU, kas ieaudzināts jau no bērnības. Lai gan paši viņi nezin kapēc viņiem tam jāseko. Doma apmēram -> A janu, kas to zin, labāk nezaimot<- un tamlīdzīgi | |
acīmredzot man tik svešas izjūtas, ka grūti pat pieņemt tādu esamību citos. Tā gadās. | |
Reiz kādu savu draugu izvedu tumsā cauri kapiem. Bija daudz sveču. Viņš gandrīz pielika bikses:) Takā tā tiešām ir realitāte... | |
Nja... Nē, es saprotu, atbilstošā noskaņojumā, uz brīdi var palikt bail. Ne tik daudz no tā, ka kapi - bet no tā, ka tumšs un ehm... pēkšņi atceries visus nostāstus par maniakiem, kas pa kapiem mēdz slapsīties. Ir jau tās nekontrolējamās bailes... bet arī kapos tās drīzāk ir bailes no kapiem kā kaut kādā apziņas stūrīti esoša mitoloģijas simbola, nevis no mirušajiem... | |
Jā cilvēki šodien ir pārāk sašaurinājuši jēdziena dāvana nozīmi un arī to kā šī dāvana var tikt pasniegta.
Un arī pārāk bīstas no aizgājējiem. Bet tādi cilvēki ir baidas no tā ko nezin un nesaprot.