Par to aiziešanu no senčiem, es vairāk domāju attieksmi pret zārka *esamību* mājās, ne to pārējo... bet tas nu tā.

Pažobele - e, nav pažobeles. Ir pagrabs, jauks un sauss, bet nav pažobeles. Senčiem tādu pagrabu nebija...

Un zinu, ka zārkus nedāvināja... Taisīja jau gan ne tikai sev, bet arī citiem (nestāsti, ka katra sieva pati sev zārku uztaisīja.) Tagad mēs daudz ko netaisam paši, ko senči taisīja... Bet kāpēc tas ir mainījis pašu attieksmi pret lietām un norisēm?


Vienkārši, kapiem ar dīvainu nosaukumu garām braucot, pēkšņi tāda doma prātā ienāca. Un šķita laba esam.
Pie tam, "dāvināšana" nav obligāti svinīgs ceremoniāls kaut kā pasniegšanas akts... tie man vispār šķiet muļķīgi, neaktarīgi no dāvināmā objekta.