Labākajā gadījumā tas ir pētījums, no kura nav iztīrīta elementāru maldinošu heiristiku un cognitive bias (tā paša "Teksasas streļķa" efekta) ietekme. Sliktākajā un nebūt ne maziespējamākajā gadījumā tā ir pseidozinātne. | |
nu, es arī tā domāju, pirms iedziļinājos detaļās. Ļoti pamatīgi visi defaultie pretargumenti ir izpētīti, visi experimenti ar kontrolgrupām, etc. un galvenais uzsvars uz to, ka jācīnās ar cilvēkiem kas noliedz ko jaunu pat nemēģinot iedziļināties sniegtajos pierādijumos. bet nu šeit par to negrasos strīdēties, neesmu speciālists :) | |
Izlasi to gala dokumentu, kas analizē gan pētījuma rezultātus, gan pētījuma autora postulātus par to kā pareizi pētījumi jāveic, gan to, kāpēc tā sanācis, kā sanācis. Diemžēl valoda nav ļoti pārliecinoša un izklāsta stils nav ļoti secīgs. Nedaudz pārstrādājot būtu fantastisks textbook example nākamajām studentu paaudzēm - jo piemērs ir spilgts un atmiņā paliekošs, un, atšķirībā no gaišredzīgā laša līķa tomogrāfā, premise nav pilnīgi absurda. | |
Principā, katru šādu eksperimentu vajadzētu atkārtot n-tās reizes pēc kārtas, katru reizi ar citu kontrolgrupu, kuru izmērus un citus parametrus arīdzan būtu vēlams variēt. Ja iedomājamies, ka nezināmais faktors mums ir sarkanās un zilās krāsas lodīšu sadalījums traukā, tad, pat pieņemot, ka eksperiments būtu tapis veikts bez minēto kļūdu pieļaušanas, tas tik un tā līdzinās minējuma par šo sadalījumu izdarīšanai pēc pirmās izvilktās lodītes, kas, sacīsim, gadījuma pēc ir sarkana; abpusējās informācijas daudzums, kas saista iegūto rezultātu ar faktisko nezināmo, vienas vienīgas iterācijas gadījumā ir pārlieku niecīgs, lai vispāri varētu spriest par šo nezināmo pilnīgi jelko. | |