Ir tie sapņi, kuros tev vajag skriet, bet uz priekšu tiec tikai palēnām, lēnītiņām, it kā kājas būtu sapītas? Ne pārāk patīkami - bet var paciest.


Taču nu atkal atkārtojās viens no tiem sapņiem...
Cenšos runāt. Ļoti vajag kaut ko paskaidrot, ļoti vēlme par kaut ko stāstīt un runāties..

Bet tas ir jādara ar sakostiem žokļiem, jo tos sarāvuši tādi krampji, ka jebkurš mēģinājums tos paplest, tikai liek zobiem sakosties vēl ciešāk, līdz sāpēm, gandrīz sāc baidīties, vai zobi un smaganas tādu slodzi tiešām var izturēt.

Pēc pamošanās... žoklis sāp - bet vai zobi tiešām bija sakosti - kas to lai zin... Pēc sapņa par pirkstu amputēšanu arī varēja just kā gaiss plūst pār pirkstu stumbeņu virsmām. Pēc sapņa par pamatīgu pārdozēšanu vēl visu dienu jutos pamatīgi noreibusi. Uzkavējas tās sajūtasm, un atšķirt no īstajām - sarežģīti...

Bet žoklis sāp...
Pirms aizmigšanas atceros starp zobiem ielikt mēli - vismaz pamodīšos, ja tiešām tik stipri sakodīšu.

Naivs mierinājums.