Tur jau tā lieta, ka man arī ideju nav - jo pārējo sapņa saturu aizmirsu praktiski uzreiz pēc pamošanās...

Dīvainākais ir tas, ka es protu runāt žokli nekustinot, un esmu to darījusi. Kāpēc sapnī šāda prasme tiek absolūti aizmirsta un par katru cenu vajag tos žokļus atraut vaļā? (Pie tam - parunāt jau arī sapnī sanāk ar tiem krampjaini sarautajiem žokļiem. Tikai ar katru brīdi tie saspiežas aizvien vairāk).

Vismaz nav kāda ideja kā noskaidrot, vai es tiešām reāli tos žokļus sakožu, vai arī tā visa ir tikai tāda fantomsajūta?