Tur jau tā lieta, ka man arī ideju nav - jo pārējo sapņa saturu aizmirsu praktiski uzreiz pēc pamošanās... Dīvainākais ir tas, ka es protu runāt žokli nekustinot, un esmu to darījusi. Kāpēc sapnī šāda prasme tiek absolūti aizmirsta un par katru cenu vajag tos žokļus atraut vaļā? (Pie tam - parunāt jau arī sapnī sanāk ar tiem krampjaini sarautajiem žokļiem. Tikai ar katru brīdi tie saspiežas aizvien vairāk). Vismaz nav kāda ideja kā noskaidrot, vai es tiešām reāli tos žokļus sakožu, vai arī tā visa ir tikai tāda fantomsajūta? | |
Well, manuprāt, to prot visi, bet sapnī tādu reakciju iespējams izraisa doma, ka tev žokļi tiešām saspiedīsies pārāk cieši. Nu, tu vari, teiksim, ievietot kādu plāksnīti starp zobiem (izvēle tavā ziņā kādu) un tad no rīta redzēsi kādas deformācijas plāksnītei radušās. Vai arī kaut ko tādā garā. Pašlaik nevaru iedomāties īpaši daudz citu iespēju. | |
..vai arii nokodiisi meeles galu (ja tieshaam tik stipri meedz sakodiisi zobus).
Bet vispaar - sapnji it kaa esot realitaates spogulis, bet i have no idea what you could do with this info..