No vienas puses - pat negribētos šādu reklamēt, ņemot vērā masas, kas wikipēdiju uzskata par ļaunumu (jo to taču var rediģēt jebkurš, tātad tur būs sarakstītas pilnīgas muļķības), vai tos wanna-be psihologu-žurnālistu smadzeņmazgātos, kas ir pilnīgi pārliecināti, ka internets ir slikts, jo tur visi izliekas par kaut ko, kas viņi nav - pavisam NE tā kā "īstajā dzīvē". Un nekas īpašs jau arī nav noticis - puisis ir cītīgi strādājis pie vikipēdijas rakstiem, pārsvarā par katolismu, un darījis to tīri labi - tik nelaime tajā, ka visi viņu uzskatīja par kanonisko tiesību doktoru, kas viņš patiesībā nebija. Un izmantoja kā uzskatāmāko piemēru tam, ka wikipēdijas rediģētāji ir diezgan profesionāla tauta.
No otras puses - nu neuzskatiet šo par monstrozu apmēru redzamo daļu, tas notiek daudz retāk, kā smadzeņskalotāji varētu likt domāt. Wikipēdija ir pirmkārt un galvenokārt linku krātuve, ar konspektu jau no dotajām vietām. Bet citādi - tās informācija, kā jebkurai enciklopēdijai, būs tikai tik uzticami, cik uzticami ir tās avoti... un wikipēdijas avoti tomēr ir pārbaudāmi. Pat, ja konspekta autors patiesībā nav bijis kanonisko tiesību doktors.
Cik daudz tu zini par cibiņiem, kas sniedz atbildes uz taviem jautājumiem pajautaa vai, piemēram, iztulkot? Vai tas ietekmē tavu uzticību šīm atbildēm?
Mazliet vairāk ko palasīties.. Un nelaimju aizsācējs - New Yorker raksts par wikipēdiju.
Ugu, ar to, ka 'es tagad aiziešu wikipēdijā, ierakstīšu vajadzīgo infu, tad ielikšu atsauci uz šo savu tiko saražoto infu savā darbā' kaut kā ir viena baisi smuka un nepārbaudāma lieta. | |
redz, nez kāpēc tomēr neviens nav aizliedzis rīkot visādas interneta aptaujas akadēmiskiem nolūkiem, kur ticamības moments ir tikpat liels (vai vēl mazāks). kāpēc cīņa pret apšaubāmiem resusrsiem ir tik nepilnīga? | |