Vakar nācās autobusā novērot interesantu ainiņu. Vakars jau, salona piepildījums - mērens - ir kājās stāvētāji, ir brīvas vietas, jo īpaši salona pensionāru sadaļā (kaut kā nekad nav manīts, ka kādai grūtniecei vai māmiņai ar tiešām mazu bērnu tur taptu vieta palaista).
Kundzīte ar baltu tamborētu cepurīti sēž pirmajā rindā, kreisajā pusē - tieši aiz vadītāja, uz paaugstinājuma. Viena pati, protams, ejas, ne loga pusē - bet tas nu sīkums. Otrajā rindā - ar muguru pret pirmo balto cepurīti sēž otra baltā cepurīte, vairāk sačākstējusi, ar kumpāku muguriņu un kā drīz atklājās - arī soli vēl lēnāku. Viņai blakus sēdēja cita, lai gan labāk saglabājusies, bet arī pensionāre. (Skaidrības labad - no 6 labās puses vietām aizņemtas bija 4, tad vēl vienā viens puisis savu meiteni norīkoja apsēsties, pats paliekot stāvam lai parunātos, nevis ieņemot vēl atlikušo brīvo vietu aiz muguras. Un nē, tās bija 2sēdekļu nevis 1.5sēdekļu rindas)).

Tuvojās kārtējā pietura. Pirmā baltā cepurīte piecēlās, naski aizčāpoja līdz vidējā durvīm, aicinādama savu biedreni: "Celies nu augšā, pietiek sēdēt, laiks jauniešus palaist.".
Domāju - kas zi, kundzīte ar humora izjūtu, vai?
Bet dīvainības sākās, kad līdz durvīm aizsteberēja otra cepurīte - pēkšņi sākās nebūt ne tā klusākā klasiskā diskusija par 'nekulturālajiem jauniešiem, kas, iedomājieties, vēl paskaidrojumus pieprasa par vietas došanu vecākam cilvēkam'. Redziet, blakus nebija varējušas apsēsties brīvajās pensionāriem paredzētajās vietās, bet divatā locīties aiz šofera kabīnes - neērti.


Apmēram tik pat jauks, kā nīgras ģimenes mātes pārdedzinātiem ilgviļņiem matos un melnu ādas jaku mugurā komentārs pie alfas Chinese food letes, - kamēr apkalpots iepriekšējais klients, viņa rindas atrašanās vietu uztvērusi par 'cilvēkiem, kas tikai vēro ēdienkarti' - un svētā sašutumā, ka kādu vēlas apkalpot pirms viņas sāk aizvien paaugstinātā tonī skandēt 'bet kur tas rakstīts? bet kur tas rakstīts?', līdz ātri vien mīļā miera labad tiek pie savas prioritārās apkalpošanas.
Gaidot pasūtījumku ģimenes tēvs klusi aizrāda, ka 'nu tik asi bļaut jau nevajadzēja, kā tad pati justos tās rindā stāvētājas situācijā, ja kāds tā sāktu bļaut'
"Es viņas vietā ievērotu diētu. Mazkaloriju." pundurīte atcirta vīram, savākdama kartona pārtikas kastītes un uzšņākusi kasierei 'dakšīņas, protams' uz jautājumu, vai kociņus nevajag,.