Mēs jau dzīvojam tādā pasaulē. Protams, ne burtiski - bet tāda pati vien ir. Tikai bez tiem pārspīlējumiem. Ja arī mēs dzīvotu tādā, kā tā pārspīlētā pasaule - mēs justos tāpat kā tagad, un rakstītu antiutopijas ar savukārt vēl lielākiem pārspīlējumiem, rakstītu par to, kas bīstams liktos tad. Un man nav ne jausmas, kādi tie būtu. | |
Es tieši iedomājos, ka tagad taču arī ir visādas lietas - nu, tur bezjēdzīgi pārspīlētās higiēnas prasības lauku tūrisma mājās kaut vai. Un ES prasības, lai visi gurķi būtu vienāda lieluma, pofig par garšu. Kad izlasīju "451 pēc Fārenheita", tad arī likās - nav jau vairs tālu, kad tā tik tiešām būs realitāte. Brr... | |
1984, kā zināms, ir 'gandrīz realitāte' jau labu laiku. Vismaz antiutopiskā daļa, vismaz lielajās valstīs (Krievija, ASV, Ķīna). Tā otra, kas 1984 pasauli tomēr patiesībā padara par utopiju, paskatoties uz to no jebkura cita, nevis Orvela piedāvātā skatu punkta, kurš reālā 1984 atbilstošā pasaulē tīri dabiski neeksistētu - tā daļa diemžēl nav realizējusies. Gurķiem ir mazliet savādāk - ir vairākas kvalitātes pakāpes (nu tās šķiras, kas veikalos) - un lai atbilstu šķirai, gurķim ir jābūt pareiza izmēra, gatavam, bez bojājumiem. Garšas tests laikam nav iekļauts... Starp citu interesanti, ja tiešām tā - sviestam kvalitātes normatīvos ir iekļauta arī sensorā pārbaude. Nu tā, ar pagaršošanu... Atceros, kā laborantes škrobojoās sviesta pārbaudes dienās. Un vispār jau štrunts par gurķiem, ar tomātiem ir sliktāk. Gēnu inžinieri meklē, kā lai panāk, lai tie tomāti (kas tagad ir izturīgi pret salu, kaitēkļiem, pesticīdiem, ilgi nebojājas, ir viegli pārvadājami) joka pēc sāktu arī garšot pēc tomātiem. Grūti viņiem tur ejot. Lūdzu jums.. zinātniskā fantastika. | |
Bet vispār tādas antiutopijas man uzdzen šermuļus, iedomājoties, ka kādreiz varētu realizēties dzīvē.