Reiz sen senos laikos dzīvoja grāfiene Ersbeta (reizēm dēvēta par Elizabeti) Batorija. Ir, kas ar pirkstu velk cauri viņas radurakstiem, tajos, cita starpā atrodot Stokera par šīs tēmas supernovas spožuma zvaigzni padarīto Valahijas Vladu II Tepešu Drakulu - lai gan asinsradniecību starp abiem atrast grūti, lai kā vēlētos pierādīt, ka nežēlība tiek pārmantota, un mainījusies tikai tik daudz, cik tai mainīties licis dzimums.
Vlada nežēlību attaisno laiks kurā viņš dzīvoja. Varam strīdēties, vai mērķis spēj attaisnot līdzekļus - bet šajā gadījumā visai sabiedrībai nepieciešams mērķis patiešām tapa sasniegts, un no tā ieguva pat tie, kurus izmantotie līdzekļi neskāra pat attāli. Lai gan ciniski un nežēlīgi tie patiešām bija.
Pavisam cits stāsts ir par Ersbetu. Leģenda vēsta, ka viņa mīlēja, ja apkārtējie viņu uzskatīja par lielisku un skaistu. Un vairāk par visu pasaulē baidījās, ka viņa vai kāds cits ieraudzīs, ka viņu piemeklē neizbēgamais liktenis - viņa sāk novecot.
Reiz, kārtējo reizi iesitot kādai kalponei tik spēcīgi, ka izsprāga asinis, Ersbeta paskatījās uz savu asinīm apšļakstīto roku un pēkšņi viņai šķita, ka viņas roka tapusi jaunāka.
Un viņa nebūt neatturējās arī turpmāk sist nepaklausīgās kalpones - ar savu nepaklausību viņas taču pašas uz to uzprasījās. Un justies aizvien jaunāka un jaunāka.
Leģenda vēsta, ka ilgam laikam ar šo drastisko līdzekli nepietika, drīz jau viņa peldējās jaunavu asiņu vannās, ieturēja zīdaiņu asiņu diētu un citus brīnumainus skaistumkopšanas paņēmienus - bet tas bija vēlāk un visticamāk ir leģendas radīts pārspīlējums. Un tomēr, vismaz šīs leģendas sākumā noteikti ir savs grauds patiesības. Spēja nodarīt sāpes rada varas apziņu. Varas apziņa ļauj kaut uz brīdi izvairīties no savām bailēm. Sirdsapziņai vienmēr var iebarot 'viņš pats uzprasījās un bija to pelnījis'. Doriana portretu uz laiku var paslēpt.
Bet kurš no viņiem nosodomāks? Vlads vai Ersbeta?
Un ko citreiz izdaram mēs paši, bēgot no savām bailēm?
Fear is the mind killer, m? lestat varēs noskaitīt visu mantru... Reizēm tā noder. Reizēm - kad apzināmies, ka rīkojamies baiļu iespaidā, bet vēl spējam kontrolēt savu rīcību. Bet parasti jau nežēlība rodas, pat tad, kad neapzināmies, ka tā rīkojamies baiļu dēļ... pārliecinam sevi, ka tā mēs tikai apliecinam savu varu, realizējam taisnīgumu vai vēl kaut ko.... Pat atriebība nav nekas vairāk kā ultimatīva baiļu izpausme... baiļu projicēšana uz kādu, kas pretoties nav spējīgs, mēģinājums šo kādu iznīcināt, apzinātā vai neapzinātā cerībā, ka līdz ar upuri izzudīs arī bailes. Atriebība ir gļēvums. | |
biežāk-jā. Bet reizēm spēle. Dzīvojot pareizi viss kļūst vienmuļš. Es vakar kādam atriebos klusējot. Neatbildot uz draudiem.. radot viņā vēl lielākas bailes un vēlmi mani iznīcināt. | |
Tā ir cita veida atriebība.... Daži apgalvo, ka īstā atriebība ir tā, kuras upuris vairs nekad nepiecelsies tā, lai spētu jelkad pat vārgi mēģināt tev kaut ko nodarīt. Ne obligāti fiziska iznīcināšana (esam taču inteliģenti cilvēki(, bet vismaz sagrāve morāli, psiholoģiski, sociāli. Es runāju par to. Vienkārši abpusēja ieriebšana, nepatīkamu izjūtu izraisīšana... tā nav atriebība ar kaisli. Tā ir vienkārši – kā jau teici, dzīves piekrāsošana – tiem, kam kas tāds nepieciešams. | |