Joprojām apgalvoju - kiberpanka literatūra latviski nav iespējama.

Ne orģināla, ne tulkota.

Lēta provokācija. Var nosaukt objektīvus iemeslus, kāpēc būtu ļoti grūti uzrakstīt labu kiberpanku latviski, bet šie šķēršļi nav nepārvarami - ja ļoti vēlas.

Neiespējams kā 'improbable' nevis 'impossible'.

Variācijas ir iespējamas vienmēr.

Un tomēr, latviešu valodas leksika komplektā ar zemo sarunvalodas panesamību rakstītā formā ir, vismaz manuprāt, ļoti nepiemērota šāda tipa darbiem.

Leksika ir piemērota. Sarunvaloda rakstītā tekstā daudzkārt aiziet uz urrā - es esmu lasījusi labu, asprātīgu & oriģinālu "fantasy" (Rozīša "Kuņas dēlu" - vismaz man jau nu ļoti patika). Tikai labie rakstnieki reti saņemas nolaisties līdz "zemajiem" žanriem, kas ir daudz grūtāki kā "augstie", un tie, ar līkajām rociņām, tad arī rada šo pilnīgi absurdo iespaidu*.

*disclaimer: es pati sevi pieskaitu pie tiem, ar līkajām rociņām ;)

Vispār, patīk, kā liec padomāt par to pašu no cita viedokļa un tam pašam atrast citus iemeslus.
Kuņas dēlu atceros lasījusi, jā... un ja pareizi atceros, tad man tas ļoti nepatika (no otras puses, tik spēcīgu nepatiku neizraisītu darbs, kas ir pilnīgi garām. Jebkurā gadijumā, tas bija gana sen, šodien vērtējums ļoti iespējams būtu pavisam atšķirīgs).


Starp citu - interesanti, kuri no pašreiz rakstošajiem rakstniekiem tavuprāt ir labi?

Hm. Sarežģīts jautājums, jo man ir viegla ļoti spēcīga alerģija pret mūsd. latv. lit. tendencēm - bet es pat nevaru īsti pamatot, kāpēc, jo šīs alerģijsa dēļ mūsd. latv. lit. lasu ļoti maz. ;P

Man patīk Inga Ābele (vismaz lugas), Leldes Stumbres lugas, Andra Neiburga - bet viņas diez vai ir no tām, kas rakstītu šādos žanros.

Tiem, kas varētu rakstīt labu fantasy/cyberpank, ir visiem viena nelaime - pārāk daudz smadzeņu piedalās rakstīšanā. Man bišķi derdzas tās intelektuālās spēlītes iz sērijas "es zinu, ko tāds-un-tāds guru ir teicis tajā-un-tajā-kontekstā tam-un-tam-oponentam, un, ja tu, lasītāj, izseko manam domu gājienam, tad tu noteikti novērtēsi manu smalko, intelektuālo alūziju, bet, ja ne - tad ej dirst, stulbo lasītāj." Bet tā nav latviešu valodas vaina, un valoda ir vienīgais reālais instruments literatūras rakstīšanā. Un man, kad es mēģināju rakstīt fantasy, valoda nebija niknākais šķērslis - daudz grūtāk bija pārvarēt savu neprofesionalitāti & nodefinēt darba spēles noteikumus (nevis pasauli, bet attieksmi pret lasītāju).

Par autoriem prasīju vispārīgi  Paldies par viedokli.

"es zinu, ko tāds-un-tāds guru ir teicis tajā-un-tajā-kontekstā tam-un-tam-oponentam, un, ja tu, lasītāj, izseko manam domu gājienam, tad tu noteikti novērtēsi manu smalko, intelektuālo alūziju, bet, ja ne - tad ej dirst, stulbo lasītāj."

Un nez kādēļ šāds viedoklis neizglītoti rodas par pilnīgi visu ‘moderno’ latviešu literatūru. Bez maz kā raksturojoša definīcija. (ar to, protams, pat nemēģinot apzīmēt visu to vai pat tikai to, kas tapis, piemēram, pēc 91. gada). Un atšķirīga darba realitāte jau tur vairs nemaz nav svarīga.

Pie tam, gan fantasy, gan s/f latviski viennozīmīgi ir iespējams un arī ir, ne par to patiesībā ir runa. Gan tulkota, gan oriģināla.
Pretenzijas pret Gredzenu Pavēlnieka tulkojumu es tiešām nekādi nesaistu ar latviešu valodas leksikas problēmām, man vienkārši nav pieņemama tulkotājas attieksme pret materiālu. Jā, varbūt tam tiešām bija iemesli – bet vai rezultātā panāktais efekts – 12-15 gadīgo komentāri, ka Poteru viņi lasa, bet Gredzenu pavēlnieks, tas jau gan, tas jau tikai pavisam maziem bērniem – ir tas labākais? Bija, kas apgalvoja, ka vainīga esot ‘latviešu valoda, kurā episku izteiksmes formu neesot’ – bet to es tomēr apšaubu.
Tā nu viņi visi putriņu paēduši devās uz dusu(grāmatas priekšā nav, citāts varētu būt ļoti neprecīzs) nebūt nav vienīgais veids, kā šo pašu fragmentu aprakstīt.
Nu re, bet tendenciozi tieši to pašu frāzi, par leksikas nabadzību, izmetu saistībā ar Neuromāna , un arī, patiesībā jau, varbūt, jācer nemaz neiecerēto, Lukjaņeko „Atspulgu labirinta” tulkojumu, vispārinot uz žanru... Nē nē, es jau sapratu savu kļūdu. Es pat secināju, ka arī oriģinālus, uz žanru (nu, vismaz manā izpratnē) attiecināmus darbus latviski ir iznācis lasīt – bija kaut kad kaut kas izsludinājis kaut kādu stāstu konkursu par „viena diena divtūkstoškaut-kādā-tur-gadā”. Kaut kas no tā visa pēc tam bija publicēts, vismaz viens, varbūt divi stāsti pat, šķiet, bija visai lasāmi un kaut uz laiku atmiņā aizķerošies.

Bet kāpēc vispār kiberpankam pieķēros? Pirmajos žanra darbos, ar ko sanāca iepazīties, no visām pusēm tika mesta ideja ‘domā ārpus ierastā, sāc atšķirt savus pieņēmumus un aizspriedumus no faktiem’ kopā ar jautājumiem ‘kurā brīdī loģika kļūst par saprātu, saprāts par apziņu’ un ‘kas vispār definē cilvēku’, komplektā arspēlēm par subjektīvās un objektīvās realitātes mijiedarbības tēmu (kas jau galu galā pie tiem pašiem jautājumiem vien noved.) Jā, mana nepareizā žanra uztvere.

There is no spoon.
Neviens cits žanrs tik spilgti nedemonstrē mūsu zināšanu nenovēršamo aprobežotību.

Tā kā, ne jau tās dekorācijas man ir galvenais... Tikai labāk patīk tā – ar mērcīti, nevis nodarboties ar filozofu atziņu gremošanu tīrā formā – kas, piedevām, ne vienmēr ir iespējams.

gh, atceries to vienas dienas 2052. gadā konkursu, ja? ;)
atceries varbūt arī to tekstiņu ar modeli "nemirstību nodrošina atjaunojami/klonēti ķermeņi & eitanāzija tiek reklamēta, jo tā ir vienīgais iespējamais nāves veids"? :)

/kurš ta bitei asti cels, ja pati necels

Nē, es atceros stāstu par ~vecmāmiņu, kas negribēja atjaunoties un mazmeitu, kas savu pēc, šķiet, avārijas atjaunoto māti auklēja. :P

Likās, ka tas varētu būtu bijis tavējais, bet pārliecināta nebiju. Jā jā, pieveklot aiz ausīm uz minēto žanru var attiecināt, un valoda tur problēmas nebija radījusi.

nuja, tas pats vien bija
:)