Par autoriem prasīju vispārīgi Paldies par viedokli.
"es zinu, ko tāds-un-tāds guru ir teicis tajā-un-tajā-kontekstā tam-un-tam-oponentam, un, ja tu, lasītāj, izseko manam domu gājienam, tad tu noteikti novērtēsi manu smalko, intelektuālo alūziju, bet, ja ne - tad ej dirst, stulbo lasītāj."
Un nez kādēļ šāds viedoklis neizglītoti rodas par pilnīgi visu ‘moderno’ latviešu literatūru. Bez maz kā raksturojoša definīcija. (ar to, protams, pat nemēģinot apzīmēt visu to vai pat tikai to, kas tapis, piemēram, pēc 91. gada). Un atšķirīga darba realitāte jau tur vairs nemaz nav svarīga.
Pie tam, gan fantasy, gan s/f latviski viennozīmīgi ir iespējams un arī ir, ne par to patiesībā ir runa. Gan tulkota, gan oriģināla. Pretenzijas pret Gredzenu Pavēlnieka tulkojumu es tiešām nekādi nesaistu ar latviešu valodas leksikas problēmām, man vienkārši nav pieņemama tulkotājas attieksme pret materiālu. Jā, varbūt tam tiešām bija iemesli – bet vai rezultātā panāktais efekts – 12-15 gadīgo komentāri, ka Poteru viņi lasa, bet Gredzenu pavēlnieks, tas jau gan, tas jau tikai pavisam maziem bērniem – ir tas labākais? Bija, kas apgalvoja, ka vainīga esot ‘latviešu valoda, kurā episku izteiksmes formu neesot’ – bet to es tomēr apšaubu. Tā nu viņi visi putriņu paēduši devās uz dusu(grāmatas priekšā nav, citāts varētu būt ļoti neprecīzs) nebūt nav vienīgais veids, kā šo pašu fragmentu aprakstīt. Nu re, bet tendenciozi tieši to pašu frāzi, par leksikas nabadzību, izmetu saistībā ar Neuromāna , un arī, patiesībā jau, varbūt, jācer nemaz neiecerēto, Lukjaņeko „Atspulgu labirinta” tulkojumu, vispārinot uz žanru... Nē nē, es jau sapratu savu kļūdu. Es pat secināju, ka arī oriģinālus, uz žanru (nu, vismaz manā izpratnē) attiecināmus darbus latviski ir iznācis lasīt – bija kaut kad kaut kas izsludinājis kaut kādu stāstu konkursu par „viena diena divtūkstoškaut-kādā-tur-gadā”. Kaut kas no tā visa pēc tam bija publicēts, vismaz viens, varbūt divi stāsti pat, šķiet, bija visai lasāmi un kaut uz laiku atmiņā aizķerošies.
Bet kāpēc vispār kiberpankam pieķēros? Pirmajos žanra darbos, ar ko sanāca iepazīties, no visām pusēm tika mesta ideja ‘domā ārpus ierastā, sāc atšķirt savus pieņēmumus un aizspriedumus no faktiem’ kopā ar jautājumiem ‘kurā brīdī loģika kļūst par saprātu, saprāts par apziņu’ un ‘kas vispār definē cilvēku’, komplektā arspēlēm par subjektīvās un objektīvās realitātes mijiedarbības tēmu (kas jau galu galā pie tiem pašiem jautājumiem vien noved.) Jā, mana nepareizā žanra uztvere.
There is no spoon. Neviens cits žanrs tik spilgti nedemonstrē mūsu zināšanu nenovēršamo aprobežotību.
Tā kā, ne jau tās dekorācijas man ir galvenais... Tikai labāk patīk tā – ar mērcīti, nevis nodarboties ar filozofu atziņu gremošanu tīrā formā – kas, piedevām, ne vienmēr ir iespējams.
Un nez kādēļ šāds viedoklis neizglītoti rodas par pilnīgi visu ‘moderno’ latviešu literatūru. Bez maz kā raksturojoša definīcija. (ar to, protams, pat nemēģinot apzīmēt visu to vai pat tikai to, kas tapis, piemēram, pēc 91. gada). Un atšķirīga darba realitāte jau tur vairs nemaz nav svarīga.
Pie tam, gan fantasy, gan s/f latviski viennozīmīgi ir iespējams un arī ir, ne par to patiesībā ir runa. Gan tulkota, gan oriģināla.
Pretenzijas pret Gredzenu Pavēlnieka tulkojumu es tiešām nekādi nesaistu ar latviešu valodas leksikas problēmām, man vienkārši nav pieņemama tulkotājas attieksme pret materiālu. Jā, varbūt tam tiešām bija iemesli – bet vai rezultātā panāktais efekts – 12-15 gadīgo komentāri, ka Poteru viņi lasa, bet Gredzenu pavēlnieks, tas jau gan, tas jau tikai pavisam maziem bērniem – ir tas labākais? Bija, kas apgalvoja, ka vainīga esot ‘latviešu valoda, kurā episku izteiksmes formu neesot’ – bet to es tomēr apšaubu.
(grāmatas priekšā nav, citāts varētu būt ļoti neprecīzs) nebūt nav vienīgais veids, kā šo pašu fragmentu aprakstīt.
Nu re, bet tendenciozi tieši to pašu frāzi, par leksikas nabadzību, izmetu saistībā ar Neuromāna , un arī, patiesībā jau, varbūt, jācer nemaz neiecerēto, Lukjaņeko „Atspulgu labirinta” tulkojumu, vispārinot uz žanru... Nē nē, es jau sapratu savu kļūdu. Es pat secināju, ka arī oriģinālus, uz žanru (nu, vismaz manā izpratnē) attiecināmus darbus latviski ir iznācis lasīt – bija kaut kad kaut kas izsludinājis kaut kādu stāstu konkursu par „viena diena divtūkstoškaut-kādā-tur-gadā”. Kaut kas no tā visa pēc tam bija publicēts, vismaz viens, varbūt divi stāsti pat, šķiet, bija visai lasāmi un kaut uz laiku atmiņā aizķerošies.
Bet kāpēc vispār kiberpankam pieķēros? Pirmajos žanra darbos, ar ko sanāca iepazīties, no visām pusēm tika mesta ideja ‘domā ārpus ierastā, sāc atšķirt savus pieņēmumus un aizspriedumus no faktiem’ kopā ar jautājumiem ‘kurā brīdī loģika kļūst par saprātu, saprāts par apziņu’ un ‘kas vispār definē cilvēku’, komplektā arspēlēm par subjektīvās un objektīvās realitātes mijiedarbības tēmu (kas jau galu galā pie tiem pašiem jautājumiem vien noved.) Jā, mana nepareizā žanra uztvere.
There is no spoon.
Neviens cits žanrs tik spilgti nedemonstrē mūsu zināšanu nenovēršamo aprobežotību.
Tā kā, ne jau tās dekorācijas man ir galvenais... Tikai labāk patīk tā – ar mērcīti, nevis nodarboties ar filozofu atziņu gremošanu tīrā formā – kas, piedevām, ne vienmēr ir iespējams.