pajautā! - seksa nozīme cilvēka attīstībā

jā

es teiktu, ka seksuālā pieredze ir ļoti būtiska, jo tā ļoti daudz ko maina psiholoģiski, bet pretējā galējība savukārt tieši otrādi var liecināt par ļoti nenobriedušu personību,jo visu diktē hormoni, nevis smadzenes. quality over quantity.

vai cilvēku, kuram ir bijis daudz partneru un kurš ir izmēģinājis daudz pozu dēļ tā var saukt par pieaugušu? un vai to, kuram ir visa mūža garumā viens vienīgs partneris un ne īpaši liela vēlme/vajadzība pēc pozu dažādības par nepieaugušu? diez vai.

manā uztverē gan te nebija norāde uz melnbaltiem kontrastiem, bet gan ilustrācija tam, ka ne pozas, ne partneru skaits pats par sevi nekādi neliecina par pieaugšanu vai nepieaugšanu.

un seksualitāte ir daļa no cilvēka attīstības, kuras pirmie soļi ir jau bērnībā, vēlāk pusaudža gados, sevī ietverot sava dzimuma apzināšanos. līdz ar to drīzāk teiktu, ka manā uztverē savas seksualitātes apzināšanās, savu vēlmju, vajadzību izprašana un pieņemšana, kā arī spēja adekvāti tās realizēt un izpaust otrai personai varētu vedināt mani domāt, ka cilvēks ir vairāk uz pieaugušo pusi.

nu, tas ir viens no faktoriem. tas drīzāk ir nevis iemesls, bet gan izpausem. sekas, nevis cēlonis. bet ne vienmēr.

ja ir pieaudzis, tad sāk gribēties, bet sāk gribēties jau arī agrā vecumā, kad prāts vēl nav nobriedis, pieaudzis.

nezinu. man gribētos ticēt, ka pieaugšana ir iespējama arī bez tā, bet pieredze liecina pretējo. man pazīstamie cilvēki it kā normālā vecumā, bet bez sevišķi lielas seksuālās pieredzes, ir reti bērnišķīgi un kaitinoši tipi. man gan šķiet, ka tas ne tik daudz saistīts ar seksu, drīzāk ar pilnvērtīgu, nobriedušu attiecību pieredzi (gan romantisku, gan kaut kādā mērā arī draudzīgu), jo tās gan cilvēku izaudzina

Rodas jautājums - kādos apstākļos iespējams realizēt dzīvē jēdzienu 'pliks sekss'? Vai nav tā, ka tas nemaz nav iespējams, jo pliks sekss ir apmēram tas pats, kas anekdotē par zirgspēku, kuru rada metru reiz metru liels zirgs? Seksā vienmēr ir kaut kas pirms tā un kaut kas pēc tā, pat paviršā gadījuma sakarā gūstot zināma veida pieredzi. Nerunāju teorētiski, runāju par empīriskā ceļā gūtām pārdomām.

Var kļūt pieaudzis, bet tomēr nepieciešams definēt "pieaudzis" šeit, jo tādus, kas nespēj vai nevēlas pieaugt šādā ziņā(aptverot šo vajadzību,vēlmi kaut kādā abstraktā pieaugšanas brīdī)sauc par seksuāli frustrētiem cilvēkiem,imho.

Man liekas, ka var iztikt bez un pieaugt, bet sekss varētu palīdzēt saprast "Jebal, es tak esmu pieaudzis cilvēks, jo es pišos, man kaut kas jādara citādāk", kas var stimulēt kopējo pieaugšanas procesu.
Tas tā, par personības attīstību.
Bet visticamāk dzimumidentitātes veidošanā tomēr sekss ir nozīmīgs. Un, ja uzskatām, ka pieaugusi sieviete obligāti ir dzemdētāja un laba māte, tad viņai vajag attīstītu dzimumidentitāti.
Un arī, ja vīrietim ir nosliece veidot savu pieaugušā (?) personību un pašapziņu uz pimpja labas vai sliktas darbības pamata, tad viņš jutīsies nepabeigts un vismaz kādu laiku nevarēs tikt klāt savai pieaugušā esībai, ja nedabūs nodrāzties.

Jā.

nezinu, man liekas, ka drātēšanās trūkums daudziem traucē sakarīgi domāt, dzen kompleksos, etc
vieglāk dzīvot, ja ir ar ko drātēties, bet vispār jau sekss ir so overrated

zomg

Daudzās antīkajās kultūrās jauno tēviņu iniciācija notika tieši caur kopošanās rituālu, nereti - publisku. Laikam jau jami sen pirms Freida saprata, ka tas ir viens no bioloģiskās esības stūrakmeņiem.


Autoram (ei) ir problēmas ar kopošanās partneru izvēli? :)

Pieaugšana ir spēja uzņemties atbildību, pirmām kārtām par sevi, saviem lēmumiem un rīcību (lai gan šī nav vienīgā pieaugšanas iezīme, tomēr ši ir viena no svarīgākajām). Kvantitatīva seksuālā pieredzes biežāk saistīta ar tieši pretējo. Protams, ne vienmēr. Kvalitatīva seksuālā pieredze, kura nes sev līdzi attiecības savukārt šo īpašību attīsta, taču tas nebūt nav vienīgais veids kā attīstīt atbildību. Jāsecina, ka pieaugšanā seksuālās pieredzes intensitāte nav noteicošais faktors.

Ekstrēmu salīdzinājumi arī ir neviennozīmīgi - kurš ir "pieaugušāks" - ielas meita ar desmit gadu pieredzi vai mūks celebātā? Lai arī šajā piemērā skaidrs, kurš no pretendentiem saņem vairāk seksa, norādīt par labu vienai vai otrai personai šajā abusrdajā "pieaugušo" duēlī ir teju vai neiespējams.

Nu man ir pazīstami pāris cilvēki,kuri dzimumattiecības uzsāka salīdzinoši vēlu.
Un ikdienas dzīvē vai viņu intelektā nekādas smagas sekas tas nav atstājis.
Bet tās situācijas vairāk ir tādas - 16 gados mani tas interesēja, bet es to nedarīju, jo biju kautrīgs/negribibīgs/nepievilcīgs/blabla , bet tagad 23 gados mani tas joprojām interesē un jau arī gribu to darīt. Tikai tā paša vecuma cilvēki, lielākoties (nu nevisi, protams, blabla) ir jau pieredzējušaki, kas lēnām dzen nepieredzējušos kaut kādos kompleksos. Un tad jau tur aiziet tāda kompleksu ķēde. Kad no viena var pāriet uz otru. Kas var mazliet bremzēt tālāko izaugsmi (bet gan vairāk atkarīgs no personības)
Un sekss attiecībās tomēr ,nu vismaz, reizi pa reizei ir vajadzīgs. Kaut kāds tuvums un tāds kontakts. Un varbūt, kad ir jau pāri 20 gadiem tad vairs negribas par to pārāk iespringt un otram stāstīt par to, kas un kā jādara.

Seksuaalajai pieredzei nav nekaada sakara ar pieaugshanu.
Pieaugshana ir galvaa un noziimee "briedumu", kuram nav sakara ar seksualitaati, tas ir domaashanas veids.

uz otro jaut.- jā

Es drīzāk teiktu, ka paša seksuālās pieredzes daba varētu sev liecināt par to, vai cilvēks ir pieaugušāks/mazāk pieaudzis, nekā pati par sevi padarīt viņu īpaši pieaugušāku. Proti, godīgas atbildes sev uz jautājumiem: kāpēc? ar ko? un kādos apstākļos? varētu sniegt ieskatu tajā, cik pieaugušas ir izvēles.

Citādi jau seksuālā tāpat kā jebkura cita pieredze -- var teorētiski palīdzēt nobriest, var arī nepalīdzēt. Kā vienmēr -- ne tik daudz tas, ko mēs darām, kā tas, kā darām un ko mēs no tā iemācāmies.

ta' jau, piem., katoļu priesteri nekad nepieaug.

pēdējo gadu personīgā atziņa - cilvēks pieaug nevis tad, kad bērni dzimst, bet kad vecvecāki mirst.

bet var jau gadīties, ka kādam citam eureka par dzīves jēgu iestājas pēc 14tā kniebiena ar 23o seksa partneri.

Katoļu mācītāji gan jau kaut kā pamanās pieaugt arī bez seksa, taču es gan neesmu interesējusies par to, kādas viņiem attiecības ar savu un vispār seksualitāti.

Man šķiet, ka būšana pieaugušam nozīmē spēju uzņemties atbildību un rūpes, un sekss ir tikai viens no veidiem, kur un kā šīs rūpes un atbildību izpaust (iepriecināt otru, sagādāt baudu manuprāt ir rūpju izpausme). Nu, vēl kaut kādas zināšanas (par seksu, par "dzīvi vispār") nāk klāt ar seksuālo pieredzi, bet tās tomēr ir visai relatīvas zināšanas un nākamā pieredze var pasludināt visu iepriekšzināmo par kļūdainu - apmēram kā ja puika porno izmanto kā seksa mācību līdzekli.