Esmu aizgājusi tādās pilnīgās ārišķībās, ka vairs neesmu pārliecināta par savām spējām uzturēt normālu sarunu. Tāpēc es labāk nemaz nemēģinu.

"What Orwell feared were those who would ban books. What Huxley feared
was that there would be no reason to ban a book, for there would be no
one who wanted to read one. Orwell feared those who would deprive us of
information. Huxley feared those who would give us so much that we
would be reduced to passivity and egoism. Orwell feared that the truth
would be concealed from us. Huxley feared the truth would be drowned in
a sea of irrelevance. Orwell feared we would become a captive culture.
Huxley feared we would become a trivial culture, preoccupied with some
equivalent of the feelies, the orgy porgy, and the centrifugal
bumblepuppy.

As Huxley remarked in Brave New World Revisited, the civil libertarians and
rationalists who are ever on the alert to oppose tyranny "failed to take
into account man's almost infinite appetite for distractions." In 1984,
Huxley added, people are controlled by inflicting pain. In Brave New
World, they are controlled by inflicting pleasure. In short, Orwell
feared that what we hate will ruin us. Huxley feared that what we love
will ruin us."

Tas mums ar Igiju ir kopīgs:


Pitchfork: You once said a driving force behind the Stooges music was anger. But it sounds like you're in a relatively healthy place right now. Is it harder to manufacture that feeling, or have you found different motives?

Iggy Pop: No, I've got a lot of that [laughs]. I'm rich in that department. I'm fucking loaded. I'm George Soros. I can give it away.

Kur lai iemācās dirtytalku, no kura pašai nepaliek riebīgi?

ko man iemācījusi mana attiecību un pusattiecību pieredze:

nekad nevajag iepazīties bāros
nekad nevajag saieties ar vīriešiem, kuri paši par sevi saka, ka esot kretīni (jo tādi viņi arī ir)
nekad nevajag iet tālāk, ja vīrietis pieķerts melos
nekad nevajag domāt, ka vīrietis kaut kad nākotnē spēs tevi novērtēt, ja šobrīd to nespēj
nekad nevajag ar vienu cilvēku šķirties vairāk kā vienu reizi
nekad nevajag mēģināt izprast rīcības iemeslus, ja vīrietis vienkārši ir stulbs
nekad nevajag veidot attiecības ar puisi, kura draugi ir vidēji 18 gadus veci, tetovēti, klausās drausmīgu mūziku un par vienīgo iespējamo izklaidi uzskata piedzeršanos
nekad nevajag tikties ar vīrieti, kurš par izskatu uztraucas vairāk nekā es pati
nekad nevajag atstāt bez ievērības apkārtējo komentārus par to, ka mēs nu gan esam neparasts pāris
nekad nevajag būt kopā ar puišiem, kuru pubertāte, visticamāk, vēl nav beigusies
nekad nevajag satikties ar tādiem, kas sevi uzskata par ballīšcilvēkiem
nekad nevajag mēģināt glābt attiecības tikai tādēļ, ka bez tām ir grūti, sāpīgi, vientuļi utt. utt.
nekad nevajag viņiem ticēt nepārbaudot

twitteris nogalināja manu cibu

Hahaha. Es vienmēr to avīžu horoskopu rakstīšanu esmu iedomājusies tieši šādi:

"But,yes,I have to admit it,that even so early on there was the odd moment
of doubt,the firstinkling that everything one reads in a newspaper is not nec-
essarily the truth.One day the senior reporter turned to me and said,“Mate,
it’s your turn to do Suzanne”.
Suzanne? “Yes,the astrology column.‘Your Week
in the Stars’,by Suzanne”.
I looked bewildered. “Get your arse down to the filing
room,turn up some copies of the paper ten years ago,and copy out the stars.”
And then he added, “But change it around a bit. Stick the stuff for Aquarius under
Leo and all that crap. And don’t give the same people bad luck two days running.
They’ll complain.”"

No Phillip Knightley "Why we still need serious journalism"

Ļoti, ļoti vajag grāmatu:
Michael Schudson "Watergate In American Memory: How We Remember, Forget, And Reconstruct The Past"

Elektroniskā formātā vai uz pāris dienām aizņemties būtu lieliski!

Ko es noteikti gribētu iemācīties no filmām -- gaidīt tā mierīgi, uz iekšu vērsti un vienaldzīgi. Ir tas īpašais skatiens kādā nenoteiktā punktā, bet drīzāk sevī. Un absolūts miers.
Bet tā vietā mans skatiens šaudās apkārt tik ātri, ka nemaz nefiksēju, ko tikko esmu redzējusi, mīmika saspringst un jūtos pilnīgi bezjēdzīga un nevietā.

Protams, protams, tā tagad būs piepišanās galīgiem sīkumiem un tā tālāk, bet man vajag to dabūt no sirsniņas nost. Nesen SZF rīkoja Ziemassvētku balli kopā ar Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti. Uz plakāta bija skaidri un gaiši uzrakstīts -- jāierodas acu maskās (viena tāda pat uz plakāta vizuālam priekšstatam). Atgādinājumus par to, kāda veida maskas vajadzīgas, dzirdēju vismaz četras reizes, lai arī paziņojumiem par pasākumu sevišķu uzmanību nepievērsu -- nebiju nemaz apsvērusi domu turp doties. Paskatījos bildes no pasākuma un, protams, puse ieradusies kaut kādās Helovīna maskās, tur fejiņas, enģelīši, pat viens visai reāla pasakata zirgs! Nu jā, jā, nav jau neviens no tā briesmīgi cietis, bet tā doma visu laiku kaut kur prātā mētājas un neliek miera -- tādi mums tie topošie žurnālisti un skolotāji.

Ja par vīriešiem, tad laikam jau es galīgi neprotu atšķirt, kurš smuks un kurš ne. Bet ir viens modelis, kuru ieraugot man vienkārši aizraujas elpa. Nu, jo viņš ir TIK skaists. Monumentāli skaists; skarties klāt man būtu bail, bet skatīties varu kaut visu dienu.
Jon Kortajarena:

Dvēseli pārdotu par ko šādu!

Pagaidām izskatās, ka man un šobrīd aktuālajam puikam ir ļoti līdzīgi raksturi. Tas varētu beigties ar atomkaru.

Hahahaa, tas pēdējais puika ir nacionālists, tipa okupanti sukazzzz, lai viņi visi piš nah no manazz zemezz utt., un izrādās, viņa bijusī un tagad atkal esošā meitene ir krieviete ar žīdu uzvārdu... Kāda ironija. :D

Es nesaprotu to pēdējā laika apsēstību ar Miu Miu SS 2010 kurpēm. Tās taču ir tik neglītas. Kaut kas tāds, ko varētu valkāt lauku bibliotekāres pēc 35. Bet nē, visi modes blogi pilni ar tām šausmām.

( ... tālāk ... )

Neesmu pārāk laba arts&crafts lietās, bet varētu pamēģināt no kāda vīriešu t-krekla uztaisīt ko šādu:

Cauri ar mani ir. Bija viens puika un izbija, un es pati nesaprotu, kāpēc man nav vienalga. Pirms kāda laika biju pie P., bija paredzēts dzert&drāzties, bet beidzās viss ar to, ka abi kopā kārtīgi izraudājāmies.
Pirms pāris dienām biju vēl pie cita kādreizējā drāžamdraudziņa, sākām šo un to, un tad man pēkšņi acu priekšā uzrodas tāda milzīga TĀ džeka seja un neiet prom līdz pat pašām beigām. Noturējos līdz galam, kaut, godīgi sakot, nemaz tik viegli nebija, un vispār... Tas taču kādreiz skaitījās lielisks, gandrīz vai ideāls sekss, bet pēc tās reizes šķiet galīgs blah.
Varbūt tam ir kāds sakars ar maniem gaišajiem nodomiem? Kādu laiku jau bija aktuāla doma par to, ka varbūt pietiek drāžamdraudziņu, ka uztraukumu tik un tā beigās vairāk kā jēgas, kaut kā tā. Tāpēc, kad uzsāku kaut ko ar šito džeku, nosolījos sev uzvesties godīgi, un tad nu tiešām tikai ar viņu. Cik nu sanāca, cik nu ne, bet iznākums ir tāds, ka Rīgā uz pāris nedēļām ieradās viņa bijusī meitene, viņš ātri tika no manis vaļā, un tagad laikam viņi atkal ir kopā? Savā bezattiecību mūžā esmu pieradusi darīt to, kas nu kurā brīdī ienāk prātā, tāpēc tāda domāšanas maiņa būtu jāuztver kā milzīgs dedication. Un varbūt tas man pašai ir nospēlējis milzīgu lomu, ļoti iespējams, katrā ziņā es ļoti mocos, un man pašai nav īsti skaidrs, kāpēc. Jo nekā daudz jau starp mums nebija.

Nekādi nevaru saprast, man šitādu gribas vai tomēr ne.