Es joprojām jūtu pandēmijas sekas.

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

"The knowledge is real - it reliably guides action - yet it resists full articulation."

Fantastiska ziema.

TV3.LV Kolumbijas karteļi nosūtījuši savus locekļus uz Ukrainu.

No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.”

Rītdien būs par vēlu.

Tu vēl to nezini, bet tev dzīvē vajag telzvaigžņu substances.

Izgāju Final Fantasy VII Remake un DLC. Man ievērojami patika kaujas sistēma, kurā parastās action RPG darbības piepilda ATB joslu, kas ļauj veikt gājienus līdzīgi kā klasiskajās Final Fantasy spēlēs. Man nemaz nebūtu iebildumu, ja šāda hibrīdsistēma tiktu izmantota Final Fantasy XVII. Kas attiecas uz Final Fantasy VII Remake papildināto sižetu un personāžu atspoguļojumu – tas man patika daudz mazāk. Sižetam pievienotā likteņa izmainīšnas tēma šķita nevajadzīga un stulba.

Bet interesanti, ka uzreiz pēc Final Fantasy VII Remake pabeigšanas gribēju spēlēt Final Fantasy VII Rebirth, bet izrādījās, ka ar manu GTX 1070 nepietiek, lai spēlētu šo spēli. Sen neesmu pieredzējis to, ka aprīkojums neļauj spēlēt kādu spēli. Atliktšu Final Fantasy VII Rebirth līdz nezināmam laikam, jo šobrīd būtu neprātīgi iegādties jaunu videokarti. Man nekad nav bijis svarīgi spēlēt pašas jaunākās spēles.

I want to begin this TED talk by telling you a story.

Ik pa brīdim cibā uzrodas kaut kādi jaunās paaudzes tēli. Katru reizi, kad redzu viņus te savairojamies, es ieguldu laiku, lai katru no viņiem uzrunātu virtuāli-privāti, rakstot vārdus: “Pis nah. Nevienam tevi te nevajag.”

DOMĀ LATVISKI!

Komentārs par kādu no cibiņiem.

Tirliņš izdzīvo Anglijā . Sitās pa dzīvi. Ar slapju sapni , ka pats kādreiz pelnīs aptieķniekos vismaz 1/3 no tā cipara , par kuru te izfantazēja.
Mums vecākā , tagad Skotijā ārste...
un viņu garāmejot pazīst.
Ir stipri niecīgāks , par kādu sevi pasniedz !
Tirliņš .. un viss tur.

Konkrētā tirliņa cv ar atrodams turpat stendžas tviterī.

Bet nu jā, tulkotājs kurš izglītojies Maskavā, dzīvo Anglijā, ar pretenzijām uz vienīgā pareizā viedokļa statusu Latvijas soctīklā. tfu uz tādu.

Kukaiņi mednieki. Kukaiņi modeļi. Kukaiņi ceļu policisti.

We have entered an era of hyper-solipsistic* intimacy, where the screen doesn't connect us to the Other, but merely reflects our own inflated sense of self. Love is no longer an act of externalization or vulnerability, but a demand for external validation of one's inherent "specialness".

Romantic relationships have devolved into performative self-absorption. Driven by algorithmic curation, individuals approach love with an unearned entitlement: the belief that their presence alone is the prize, requiring zero friction, zero effort, and zero compromise.

It’s an era of algorithmically induced ego-centrism. People no longer engage with the messy reality of the Other; they inhabit a digital panopticon** where they are both the main character and the sole audience, expecting love to be delivered like a custom-curated feed.

We’ve replaced relational effort with unearned entitlement. Intimacy is no longer built through shared labor, but expected as an innate right—a trophy for simply existing in one's self-proclaimed significance.

* Solipsisms ir filozofiska pārliecība, ka pastāv tikai paša apziņa. Digitālais solipsisms raksturo stāvokli, kurā ekrāni pārvērš pasauli par indivīda personīgo spoguli, liekot citiem cilvēkiem izskatīties pēc fona tēliem;

** Panoptikons - jēdziens atvasināts no 18. gadsimta angļu filozofa Džeremija Bentama idejas par ideālo cietumu- Panoptikonu, ko 20. gadsimtā slavenajā darbā "Uzraudzīt un sodīt" attīstīja Mišels Fuko. Savukārt Digitālajā Panoptikonā centrālais cietuma tornis ir izzudis; tā vietā novērošanas tīkls ir visaptverošs un decentralizēts (kameras, algoritmi, datu ieguve, "pēdas" tīklā, sociālie mediji). Lielākā atšķirība: cilvēki vairs netiek ieslodzīti panoptikonā pret savu gribu — viņi tajā ieiet brīvprātīgi un labprātīgi paši sevi eksponē.