Žēl, ka Allāhs, Jehova vai Dievs – vienalga kādā vārdā mēs viņu sauktu – nedzīvo mūsdienu pasaulē. Ja Viņš šeit dzīvotu, mēs joprojām atrastos Paradīzē, kamēr Tas Kungs svīzdams censtos tikt galā ar apelācijām, lūgumiem, prasībām, pavēlēm un labojumiem un neskaitāmās publiskās tiesas sēdēs pūlētos izskaidrot savu lēmumu izraidīt Ādamu un Ievu no Paradīzes par patvaļīgu tādas normas pārkāpumu, kam nav juridiska pamata: neēst no laba un ļauna atzīšanas koka.
Ja Tas Kungs gribēja, lai tā nenotiek, kāpēc Viņš šo koku iestādīja pašā dārza vidū, nevis kaut kur aiz Ēdenes sienām? Ja Mari uzaicinātu aizstāvēt šo pirmo cilvēku pāri, viņa bez šaubīšanās apsūdzētu Dievu "administratīvā nevērībā", jo Tas ne tikai izvēlējās nepiemērotu vietu koka audzēšanai, bet arī nenorobežoja to ar barjerām un brīdinājuma zīmēm, neparūpējās kaut vai par minimālām drošības garantijām, tādējādi ikvienu garāmgājēju pakļaujot neparedzamām briesmām.
Mari Viņu varēja apsūdzēt arī par "pamudināšanu uz noziegumu": Tas Kungs Ādamam un Ievai nepārprotami norādīja, kur koks atrodas. Ja Viņš būtu klusējis, paaudžu paaudzes laimīgi dzīvotu uz šīs Zemes, ij nenojaušot par aizliegtā augļu eksistenci, – minētais koks mierīgi augtu krāšņā mežā starp visnotaļ līdzīgiem kokiem, un neviens tam nepiedēvētu kādu īpašu vērtību.
Taču Dievs rīkojās citādi. Vispirms uzstādīja noteikumus un tad atrada paņēmienu, kā pierunāt kādu tos pārkāpt. Un tikai tāpēc, lai varētu piemērot Sodu. Viņš zināja, ka Ādamam un Ievai reiz apniks Paradīzes pilnība un agri vai vēlu tie nolems pārbaudīt Viņa pacietību. Tā nu Viņš gaidīja, jo varbūt arī Viņam – visvarenajam Dievam – bija apnicis, ka viss ritēja tik gludi: kas gan ievērības cienīgs varēja notikt šajos miljons gados, ja Ieva nebūtu apēdusi ābolu?
Nekas.
Kad noteikums bija pārkāpts, Dievs – visvarenais Tiesnesis – pat atdarināja vajāšanu, it kā tam nebūtu zināma visklusākā vietiņa dārzā, kur paslēpties. Eņģeļi, kurus šī negaidītā spēle patiesi uzjautrināja (arī eņģeļiem, jādomā, dzīve kopš Lucifera aiziešanas no Debesīm bija garlaicības mākta), pavadīja To Kungu, ziņkāri skatīdamies. Mari iedomājās, kā šis Bībeles fragments lieliski iederētos kādā spraiga sižeta filmā: Dieva soļi, izbiedēti skatieni, ar kuriem apmainās pārītis, kāja, kas piepeši sastingst blakus vietai, kur abi grēcinieki slēpjas.
– Kur tu esi? – Dievs jautāja.
– Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos, – Ādams atbildēja, nezinādams, ka reizē ar šo paziņojumu viņš atzina sevi par vainīgu noziegumā.
Kā redzams, ar neliela, bet viltīga trika palīdzību, izlikdamies, ka nezina nedz, kur Ādams slēpjas, nedz to, kāpēc tam būtu jābēg, Dievs panāca, ko gribēja. Pat vairāk – Viņš neapmierinājās ar sasniegto un nolēma izkliedēt jebkādas šaubas visu šo skatu aizrautīgi vērojošās eņģeļu publikas priekšā.
– Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? – vaicāja Dievs, labi zinādams, ka uz šo jautājumu iespējama tikai viena atbilde: es ēdu no koka, kas man ļāva to saprast.
Ar šo jautājumu Dievs eņģeļiem parādīja, ka viņš spriež taisnu tiesu un ka viņa spriedums balstīts uz acīmredzamiem pierādījumiem. Sākot ar šo brīdi, vairs nebija svarīgi, kas vainīgs: sieviete vai viņu lūgšanās pēc piedošanas. Dievam bija vajadzīgs piemērs, lai neviena būtne – vienalga, Debesīs vai uz Zemes – nekad neuzdrošinātos stāties pretim Viņa lēmumiem.
Dievs izraidīja pāri no dārza, un arī viņa bērni turpināja maksāt par viņu noziegumu (arī šodien tā gadās ar noziedznieku bērniem), un līdz ar to bija radīta juridiskā sistēma: likums, likuma pārkāpums (nav svarīgi, loģisks vai absurds), tiesa (kurā pieredzējušākie uzvar lētticīgos) un sods.

Tā kā visa cilvēce kopumā tika notiesāta bez tiesībām pārsūdzēt spriedumu, cilvēki nolēma radīt aizsardzības mehānismu – ja nu gadījumā Dievs atkal iedomājas izrādīt savu svaru. Taču pēc tūkstošiem gadu ilgiem pētījumiem cilvēki bija sagudrojuši tik milzum daudz aizsardzības mehānismu, ka tas jau gāja pāri mēram – taisnība bija kļuvusi par likuma pantu un pretrunīgu tekstu jucekli, ko neviens nespēja īsti saprast.
Un, lūk, kas notika, kad Dievs pārdomāja un nolēma sūtīt savu Dēlu glābt pasauli. Viņš nonāca sava Tēva radītās tiesas taisnīgajās rokās.
Likumu juceklis noveda pie tik liela sajukuma, ka Dieva Dēlu pienagloja krustā. Tas nebija vienkāršs process; no Ananijas pie Kajafas, no augstā priestera pie Pilāta, kas aizbildinājās, ka Romas kodeksā nav šim gadījumam atbilstoša likuma. No Pilāta pie Hēroda, kurš savukārt aizbildinājās, ka jūdu kodekss nepieļauj notiesāšanu uz nāvi. No Hēroda atpakaļ pie Pilāta, kurš, meklēdams izeju, piedāvā juridisku risinājumu: Dieva Dēls tiek piekauts un viņa brūces parādītas tautai, taču tas neiedarbojās.
Pilāts gluži kā mūsdienu prokurori nolemj lietu paātrināt uz paša apsūdzētā rēķina; viņš piedāvā maiņu – Jēzu pret Barabu, zinot, ka taisnā tiesa jau pārvērtusies par lielu izrādi, kas pieprasa svinīgu noslēgumu: apsūdzētā nāvi.
Galu galā Pilāts pielietoja likuma pantu, kas ļāva tiesnesim – nevis notiesātajam – palikt nevainīgam šaubās. Viņš nomazgā rokas, ar to sacīdams: "Ne jā, ne nē." Tas bija vēl viens māņu solis, lai nekaitētu Romas juridiskās sistēmas attiecībām ar vietējiem miertiesnešiem; viņš nodeva lēmuma pieņemšanas nastu tautai – gadījumam, ja sods izsauktu neparedzētus sarežģījumus un no impērijas galvaspilsētas ierastos inspektors "lietas apstākļu noskaidrošanai".

Paulo Coelho – Veronika decide morrer, 1998
Paulu Koelju – Veronika grib mirt, 2000