Agri no rīta ap septiņiem pametām Lasvegasu un Sienna Suits apartamentus. Pirms tam vēl nopeldējos, protams. Te bija tīri jauki, taču karsti gan.

Pirmais apskates objekts ir Hūvera dambis, līdz tam nav tālu jābrauc. Hmm, izskatās kaut kur redzēts. :) Tā vienā malā ir Nevada, bet otrā – Arizona. Dambis nav tik liels (plats), kā biju iztēlojies, taču ir milzīgs tik un tā. Tas ir ļoti augsts (dziļš). Varena būve. Ūdens, kas iespiests starp klintīm, kādā pavasarī ir bijis daudz augstāk, tādēļ klintis ir divās krāsās – apakšējā daļa gaiša, augšējā tumša. Pār dambi var braukt ar mašīnu, taču to nedara daudzi, droši vien tādēļ, ka tas ir jādara lēni, turklāt vēl jāapstājas pie apsargiem, turklāt tepat blakus pirms dažiem gadiem tika pabeigts tilts tieši šādam mērķim.

Te ir divi pulksteņi, katrs rāda sava štata laiku, kas šobrīd gan ir vienāds. Varbūt tam ir nozīme, kad pāriet uz ziemas un vasaras laiku, nezinu. Atceros, ko pirms laba laika ieteica izdarīt amerikāņu pāris, kad bijām Mt. Wilson observatorijā pie Losandželosas. Te ir kāds triks ar ūdeni – stāvot pie dambja malas, jālej ūdens lejup. Un viss. Pastāvīgā vēja dēļ ūdens nekrīt zemē, kā tas ir ierasts visas dzīves laikā, bet gan ceļas augšup. Tas tiešām darbojas! Hahā, antigravitācija! Izskatās fantastiski. Uz paša dambja kā jau daudz kur ASV, ir pieejams dzeramais ūdens, tā ka testēšana notiek diezgan ilgi. :)

Un tad mēs atnācām atpakaļ uz Nevadu un atgriezāmies Arizonā pār jauno tiltu ar auto. No tā gan neko daudz no dambja nevar redzēt, tiltam ir augstas malas un, protams, arī ātrums kā jau uz šosejas. Uz tilta var tikt arī, ejot kājām, tam ir celiņš. To ir vērts izdarīt, no turienes gan visa ainava ir labi apskatāma.

Jo dziļāk Arizonā, jo zaļāks un vairāk dabas. Pēc Kalifornijas un Nevadas sausajām un brūnajām ainavām tas ir tik patīkami! Te ir zaļas pļavas, priežu sili, ceļmalās pat dažas peļķes. Cik sen nebiju redzējis peļķes! Pajokojam, ka, ja tālumā nebūtu kalnu (tie vienmēr kaut kur ir redzami), tad sajūtas būtu nu gluži kā mājās, ceļš caur mežu un pļavām. Vien ceļam pa vidu sadalošā josla ir dzeltena, ne balta, taču var pieņemt, ka te notiek remontdarbi un ticamības moments ir klāt. Šeit vienkārši ir augstāks, tāpēc mazliet vēsāks un zemei tiek krietni vairāk mitruma, līdz ar to arī daba var uzplaukt.

Šodien arī turpinām braukt pa vēsturisko Route 66 ceļu, kur tas vēl saglabājies. Tas ved caur mazām pilsētiņām, kas reiz, kad šī šoseja vēl pastāvēja, piedzīvojušas krietni labākus laikus. Vienā no tām piestājām. Tā šķiet dekoratīva, ir jau smuki, taču labi var redzēt, ka tas viss ir tūristiem un diezgan mākslīgs – gan vecie auto, gan visi "Route 66" uzraksti, karodziņi un vecs benzīntanka sūknis. Mazliet pagājos pa ciematu, mājas šķiet tādas pamestas, sētas ir veselas, mājas it kā arī, taču vairāki pagalmi ir diezgan aizauguši un neizskatās apdzīvoti. Tajos ir pat dažādas mantas, taču cilvēku nav, logi ciet un izskatās neapdzīvoti.

Tālāk būs bedre – mēs dodamies uz meteora krāteri! Starp citu, tas atrodas privātīpašumā. Varētu domāt, ka kas tik ievērojams varētu būt nacionalizēts, taču nekā. Pats krāteris ir smuks, tas ir apaļš, ļoti labi saglabājies un tīri labi apskatāms. Tas gan šķiet samērā neliels, lai arī ir vairāk kā kilometru diametrā un 170 metrus dziļš, taču to nejūt, tuvumā nav nekā, ar ko salīdzināt. Uz tā malas ir mājas izmēra klints bluķis, tas šķiet mazs. Tā dibenā ir novietota astronauta figūra, tā šķiet niecīga. Tomēr kilometru un 170 metrus sajust neizdodas. Mums laikam bija paredzēta pastaiga pa tā malu, taču tuvojošā negaisa dēļ tas nenotiek. Lejā gan neviens nevar tikt. No turienes tik labi varētu apjaust krātera patiesos izmērus. Lejā, kur ir astronauta figūra, NASA rīkoja astronautu mācības pirms došanās uz Mēnesi, tur bija Mēnesim vislīdzīgākie apstākļi.

Pie krātera ir apmeklētāju centrs ar informāciju par šo un citiem krāteriem, meteorītiem un līdzīgiem notikumiem. Tajā pašā centrā ir milzīgs metāla klucis, kas ir lielākais gabals, kas atlicis no 50 metru lielā meteorīta. Kārlis mums parādīja un iedeva pataustīt arī gabaliņu no šī paša meteorīta, kas ir viņa īpašumā. Tas ir neliels, taču smags, jo dzelzs. Prombraucot vēl tālumā redzam pasaules pirmā meteorītu muzeja drupas, taču tur klāt nevar tikt, arī privātīpašums un mēģināt pat nevajag, jo te par to varot konfiscēt mašīnu. Kārlis jau visu izpētījis un noskaidrojis, jo šis ir viņa lauciņš – viņam pieder Mazais meteorītu muzejs Rīgā un pats ir liels šīs tēmas entuziasts.

Uz brīdi apmeklējam mazu spoku pilsētiņu, un ar to arī dienu varam pamazām beigt – jādodas uz Flagstafu, kur motelis. Jau iepriekš mazliet uzlija un debesis bija draudīgi tumšas (kā jau minēju – jutāmies kā mājās). Daumants kā jau ekstrēmo laikapstākļu fanāts aizsteidzās visiem pa priekšu uz Flagstafas pusi, kur pa radio brīdina uzmanīties, ka tur kaut kur var būt flash floods.

Un tad uz šosejas vēl pirms Flagstafas sākas tāds gāziens, ka vispār neko nevar redzēt. Mašīnas turpina lēni braukt pa šoseju ar ieslēgtām avārijas gaismām, taču es izmantoju pirmo iespējamo izeju, lai to pamestu un tiktu drošākā vietā, tas nebija forši. Šī izeja tāpat ieved pilsētā, taču vēl labu gabalu jāpabrauc pa ielu, kur nav satiksmes, tāpēc drīkst arī lēni čunčināt. Vismaz var kaut ko no pilsētas redzēt, izskatās jauka vieta.

Vakars ir auksts, pēc lietus atlikuši vairs tikai kādi +15°C, nupat pie krātera vēl bija karstums un slapjš krekliņš. Ap deviņiem ar Gļebu un Daumantu aizstaigājām ekskursijā līdz veikalam. Flagstafa liekas ļoti jauka, lai arī ir pavisam tumšs un daudz no tās neredzam, tā rada tādas lielas mazpilsētas iespaidu. Šāds vakars, lai arī auksts, man patika - pastaiga, pilsēta, parunāšanās par neko un joki ar šitiem diviem, rāmi un mierīgi.

Šodien 190 jūdzes.