Šodien ap vieniem uz kāda soliņa starp Akmens un Vanšu tiltiem centīšos atkārtot vakardienas sajūtas.

Vakar ļoti negribēju doties uz praksi VID'ā, tāpēc nolēmu kādu laiku pavadīt parkā pie Pasaules Tirdzniecības centra. Un nosēdēju gandrīz stundu. Pilnīgi nekustīgi. Tik nekustīgi, ka zvirbulis uzdrošinājās manu kāju izmantot par skrejceļu :) Es iedomājos, ka esmu nekas, lieta, kas aizņem divas vietas uz soliņa. Mani droši vien ievēroja tikai daži cilvēki no visiem, kas gāja garām. Es biju nekas. Blakus apsēdās divas meitenes tieši tādā attālumā, lai es neko nesaprastu, ko viņas runā. Un tieši tādā attālumā, lai būtu patīkami klausīties viņu čalošanā latviski. Tik forša sajūta. Viss ap mani notika, kā tam jānotiek. Cilvēki gāja garām, mašīnas brauca garām, putni lidoja apkārt.. Un es sapratu, ka esmu pasaules centrs. Viss notiek ap mani, bet es esmu nekas un viss reizē. :)
Jauks veids, kā celt pašapziņu :) Un nostrādā.

Tomēr beigās aizgāju uz VID. Tur man pateica, ka neesmu vajadzīgs, varu staigāt. Vismaz vakar. Un vēl — lai nedzeru un nekaujos :) Es patiesi nezinu, kādā sakarā. Es nedzeru un kāvies vispār neesmu. Vai es esmu daudz ko zaudējis?