Piektdienvakar, iespējams, bija pēdējā reize šogad, kad minos uz Siguldu. Tik silts un kā man patīk tāds mitrs gaiss.. Pie Garkalnes panāca traktors ar piekabi un bākuguni (!), iesēdos tam astē un tālāk gāja tā pavisam viegli ar tieši 45 km/h. Galvenais ir nebraukt pa vidu, bet gan sānā aiz riepas (ja uz ceļa kaut kas būs izkritis, tam pāri taču nebrauks, bet gan izlaidīs pa vidu), un ievērot saprātīgu distanci. Iedomājos, ka būtu forši šitā ātri līdz pat Sēnītei. Kad pie Sēnītes tas tiešām ieslēdza pagriezienu, es dabūju mācību – vienmēr vajag vēlēties maksimumu!
Piestāju malā, lai palaistu garām satiksmi, un izrādījās, ka tieši aiz manis brauca ātrā palīdzība, tā ka par visu bija padomāts.

Sestdien pirmo un varbūt pēdējo reizi šogad nobraucu lejup pa pilsētas trasi un tad bez steigas aizbraucu gar Gauju uz Līgatnes pusi. Vienmēr tik viegla sajūta, pārkāpjot uz MTB, it kā tas pats ietu uz priekšu un atrastu pareizākās trajektorijas, man tikai jābūt kā balastam. Līdz Līgatnei gan netiku, evakuējos uz lielceļu dažus metrus pirms novada robežas. Man vairs vienkārši negribējās – apēdu biezpiena sieriņu un pagriezos atpakaļ. Toties uzzināju, ka tur pie Nurmižiem ir tādas pļavas! Vairākas reizes vienkārši stāvēju un skatījos uz pļavām. Pie Siguldas nekur nav tādu plašu un līdzenu pļavu, lauki kaut kur ir, bet meh. Man pietrūkst pļavu!

Atpakaļ uz Rīgu gan braucu ar mašīnu, šodien pārāk tumšs un slapjš, un man patīk braukt ar mašīnu, kad līst vai snieg. Protams, pa tumsu tāpat nav forši, bet citādi ir tāda sajūta, ka atrodos pats savā kosmosa kuģī – tepat aiz dažiem milimetriem ir nedraudzīga vide, taču klāt tā netiek.
Savs atmosfērs.
Savs muzīks.
Savs mērķis.