Visi mēneši sajaukušies kopā – aprīlis, maijs, jūnijs un jūlijs. Tas ir viens posms un nav dalāms sīkāk iedomātās daļās.
Es laikam sapratu.
Vakar trīs reizes aizmirsu uzlikt rokaspulksteni. Tā arī visu dienu nodzīvoju bez tā. Nav nekāds īpašais pulkstenis, vienkārši Casio – tikai laiks un viss, bez cipariem, bez datuma. Vairākus gadus nostāvēja kastītē, kad beidzās baterija. Mūsdienās rokaspulksteņus nēsā retāk. Bet tā ir dāvana, un es to atsāku nēsāt. Man ir vēl otrs – Swatch, arī dāvana, bet tas man mazāk patīk, lai arī advancētāks. Vakar es neskatījos ne vienā, ne otrā. Sēdēju pie kāda uzdevuma un man likās, ka to risinu gandrīz stundu, bet taimeris teica – tikai 15 minūtes 36 sekundes.
Man vajag vairāk laika.
Kaut kas jādara savādāk. Zinu, ka brīvdienās es skaitīšu laiku līdz to beigām, nevis būšu "tagad". Viss ir pārāk sadalīts. Ja pēc darba gribu doties uz treniņu, tad tam man ir vajadzīga tieši stunda. Man patiesībā nemaz nevajag stundu, lai pārģērbtos, sataisītos, paēstu un dotos. Bet.. man vajag stundu, ātrāk nav pareizi. Jāsagroza visi pulksteņi. Gads ir neprecīzs, bet nomērāms. Diena arī tāpat. Sīkākas vienības ir bez seguma.
Tīras iedomas.
Toreiz mēs satikāmies vakarā, man uz rokas bija pulkstenis, bet pastiepu piedurkni un tajā neskatījos. Staigājām visapkārt, pilsētai ir savi pulksteņi, bet novērsos un arī tajos neskatījos. Visu laiku likās, ka nupat taču, bet, kad bija jāšķiras, jau bija deviņi. Pa kuru laiku?