Daudz par īsu brīvdienas un šodien vēl pirmdiena, bet tāpat – bija vienkārši lieliski Līgo svētki.

Vispār es biju domājis tā pa mierīgo un Siguldā, taču piektdienas vakarā pie brālēna uz dzimšanas dienu, kur vārds pa vārdam, un man jau vairākas iespējas, kurp doties nākamajā dienā – uz Pāvilostu kaitot un līgot, pie radiem pie Salacgrīvas kaitot un līgot vai pa dienu uz Saulkrastiem kaitot un tad nekur. Pāvilostā ir forši un pazīstams bariņš, bet tiiik ilgi jābrauc, lai gan tas nebūtu jādara man pašam. Nekur (Siguldā) nebūtu diez ko interesanti un jautri, tāpēc dienas vidū sakrāmējos un devos uz Salacgrīvas pusi. Taisni vai brīnums, cik daudz vienam cilvēkam var būt līdzņemamo mantu divām dienām – pilns bagāžnieks ar trim somām, iepirkumkulīti, citām pauniņām un dēlis vēl salonā.

Galā sagaida iespaidīgs bariņš radu un citu jaunu cilvēku, divas Līgas un viens Jānis, apsveicināšanās, iepazīšanās, un mēs ar brālēnu un viņa draudzeni aizbraucam uz jūru, jo ir tak baigais vēšs. Man gan uzreiz bija skaidrs, ka pie kaitošanas netikšu, jo prognozes bija tā uz 12-15 m/s ar brāzmām līdz 19, kas droši vien arī tā arī bija, un man tādam vējam pūķis par lielu un dzīvsvars daudz par mazu. Bet brālēns gan tīri mierīgi ar savu septiņnieku izbraukājās un izlēkājās (diemžēl nevienu lēcienu nenofilmēju, bet tie bija tādi uz pieciem un vairāk metriem virs ūdens), līdz vienā brīdī meistarība zuda, pūķis krita zemē, sapinās stropēs un bija jāmet miers. Man un vēl vienam labākam iesācējam bija cerība uz svētdienu, kad vējam jārimstas, ļaujot arī mums palidināt pūķus (viņam ir vēl par kvadrātmetru lielāks).

Vakars iesākās ar drebināšanos pie tējas un ugunskura (vēja dēļ pēc tam visi smaržoja kā kūpināti dūmos) un turpinājās ar pieēšanos, padzeršanos, visdažādāko tēmu sarunām un smiekliem. Bija tiešām jauki ar visiem tā. Mēs tur dzīvojāmies ap mazāku ugunskuru, kur tika cepti labumi un varēja sildīties, bet labi nostāk bija sakrauts vēl viens iespaidīgu izmēru sārts – tāds uz divarpus metriem, kuru pēc ilgām diskusijām un monētas mešanas, vai ir prāta darbs tādu kurt tādā vējā, pusnaktī tomēr piešķīla. Skats bija grandiozs, karstums milzīgs, dzirksteles pa gaisu – pašiem savs salūts. Apkārt viss gaišs, un tika dziedātas līgodziesmas. Kam vajag, tam lapiņa ar vārdiem.

Iespējams, ka būtu bijis prātīgi un apzinīgi iet laikus gulēt, bet tā sanāca, ka lielākā daļa palikām augšā līdz pat gaismai ar pļāpām. Pa nakti debesis noskaidrojās, tomēr saullēktu neredzējām, jo atkal apmācās. Es aizgāju gulēt kaut kad pēc sešiem un drusku pagulēju, līdz deviņos mani uzbungāja augšā Beastie Boys ar "Fight For Your Right", kas, kā vēlāk vakarpusē noskaidrojās, daudzus pamodināja, jo tika uzgriezta skaļāk kā citas, jo daži joprojām nebija aizgājuši gulēt. Aizstaigāju līdz jūrai un pamodos. Pavēss, bet vējš mazāks. Tā kā varētu, kamēr vēl pūš, bet viens nevaru, un vajadzīgie pārējie vēl guļ, taču ap to laiku, kad tā kā būtu gatavi, tad jau vējš bija norimies, tāpēc nekā.

Viņiem tur tāda Jāņu tradīcija, ka pusdienlaikā no kaimiņmājām savācas ļaudis un dodas pie viena no kaimiņiem vārīt pusdienu svētku zupu, līdzi paņemot iepriekšnorunātos produktus, viens karpelīšus, cits gaļu, vēl kāds burkānus un tā. Zupa tiek vārīta milzu katlā līdz malām un uz ugunskura. Tā nu mēs tur kā viesi vienās mājās devāmies kā viesi uz otrām mājām. Tik forši. Kā teica Mirtante: "Rīdzinieki vispār nav nekādi cilvēki." Laukos cilvēki vēl ir cilvēki, un tā man pietrūkst.

Pēc tam vēlreiz aizgāju līdz jūrai, kurā iebridu līdz ceļiem. Mežā putni čivina, dzeguze kūko. Ūdens gan vēss, bet viss tik mierīgs – mazs vējiņš, mazi vilnīši, spoža saule, zilas debesis, ūdens krietni atkāpies. Abas dienas bez lietus. Kad man beidzot būs atvaļinājums, daļu no tā es, ļoti iespējams, pavadīšu tur – gaidot uz vēju, sauļojoties, slinkojot vai strādājot uz lauka. Tās būtu īstas brīvdienas.

Mājās braukt nu nemaz negribējās, tāpēc atpakaļ biju tikai desmitos, tad gan uznāca tāāāds nogurums, ka vien izkrāmēju mantas, apēdu divas maizītes un atlūzu. Pa ceļam uz visiem 200 km un vēl šorīt 50 līdz Rīgai neviena policista. Tā vajag?

Bija doma uz šodienas dzimšansdienu uzcept kolēģiem kādu kūku, bet pietrūka bateriju uz tādām nodarbēm, turklāt veikali arī tad jau tieši kā ciet, tāpēc nemocījos lielos sirdsapziņas pārmetumos, un viņi paši to sagādāja.