“Draugiem LV”, Pauls Bankovskis, “Kultūras Diena”, 7.01.2006
Draugi gadu gaitā ir kļuvuši arvien svešāki un svešāki, līdz beidzot pazuduši no tavas dzīves pavisam. Daudziem cilvēkiem, kam būtu vajadzējis pateikt, ka viņus mīli vai ka viņi tev ir svarīgi, tu to neesi pateicis un vairs nekad nepateiksi. Savukārt liela daļa to, ko ik dienas satiec no jauna, tev nebūt vairs neliekas nedz svarīgi, nedz mīlami. Tev viņiem tāpat nav nekā, ko teikt. Un tad vēl tie, kurus tu labprāt būtu uzskatījis par saviem draugiem, būtu iemantojis viņu draudzību – tā taču laikam saka, ka draudzību iemanto, vai arī to iekaro? –, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav izdevies. Vai nu viņu, vai, visticamāk, tevis paša neizlēmības, nedrošības un neuzņēmības dēļ. Reizēm tu kādu no viņiem satiec, jūs pat esat pazīstami. Un tu domā – redz, viņš varēja būt mans draugs. Bet nav. Un iekšā kaut kas sažņaudzas, sačokurojas. (..)