Ja pamet mājas ap četriem no rīta, tad uz vismaz divām stundām var tik pie sajūtas, ka esi pasaules valdnieks. Svētdienās uz trīs. Ja paliek mājās, tad var pat uz visām piecām. Vēl var uzzināt, ka puķu tirgotāji jau ir savās vietā (bet tā arī neuzzināt, ko viņi tik agri tur dara), var uzzināt, ka suņi, kas parasti rej uz mani, tādā agrumā mierīgi sēž un noskatās (vēl nav sācies viņu darbalaiks), var izmirkt miglā, traucēt makšķerniekus, brist pa pludmales smiltīm, sabubināties ar zirgiem, brīdi pirms sešiem noturēt trīs meitenes lauka vidū par putnubiedēkļiem (viņas, piemēram, bija silti saģērbušās, tāpēc), tikt pie mellenēm, saēsties meža zemenes, turklāt tās sākumā tiek uzostas, nevis uzreiz pamanītas, nofotogrāfēt zirnekļtīklu ar miljonu (+/-) rasaslāšu un dažiem kukainīšiem, skaitīt līdzi dzeguzei (būšu nemirstīgs), apzināti iebrist slapjā pļavā, brokastot Paradīzes kalnā. Un vēl. Saprast, ka piezvanīt nevienam nedrīkst, jo visi vēl turpina sust. (Nelgas..) Ierasties veikalā, tiklīdz tas ir atvērts, parunāties ar miegainu, pievilcīgu pārdevēju ar gariem, melniem matiem, izlasīt viņas vārdu uz birkas, kas piesprausta pie krūtīm, un paspēt to aizmirst. Neviebties no saules, un pēc vairākām stundām atgriezties mājās.

Lai cik salkani tas neliktos, tomēr vakar gadījās izlasīt šo:

“The art of being happy lies in the power of extracting happiness from common things.”
(Henry Ward Beecher)