Nu, lūk. Pat iedomāties nevarat, cik daudz vietas atradu, kur dzīvnieciņi nakšņojuši. Un tikai tās vietas redzēju, kurās kandrīz iekāpu + 2m uz abām pusēm. Un es pat vēl nebiju sācis īsti lēkāt lejā.
Kad tiku līdz attekai (Lindes), iztramdīju veselu pulku ar pīlēm. Izskatījās atriebīgas.
Tad nolēmu aizčāpot līdz vietai, kur kādreiz zināju, ka lapsa dzīvoja. Nekur svaigas pēdas neredzēju. Līdz pašai alai. Tur it kā būtu jālien kādi 5m uz augšu (austrumu virzienā), bet pēdējā brīdī ieraudzīju nesen atstātus ķepu nospiedumus un sev virs galvas arī kaut ko tādu, kas atgādināja vai nu asinis vai smiltis sniegā. Pārgāja vēlēšanās līst tuvāk. Tinos prom. Līdz uzklīdu uz kaut kādas it kā salas (jo visapkārt rudenī bija applūdis). Tur atradās divas vietas, kur iespējams ticis uzpurēt kāds zvēriņš. Iespējams, lapsa zaķi. Tad lēnā garā aizvilkos līdz Gaujai. Iespaidīgi brikšņi! Cik tur bebru bijis! Viņi šļūc pa sniegu :)
Atpakaļceļš nebija patīkams. Kā parasti. Knapi uzvilkos augšā. Kā nekā 80m. Augstums, ne hipotenūza :) Un sērsna, un saulriets.
Tikpat knapi tiku līdz vannai. :)
End of story :)
Hunter: Tāda nu tā ir - mūsu..
2003. gada 12. marts, 12:10 pm, 4 atbildes / atbildēt