Brīdis, kad grāmatā atlikušas 50, 40, vairs tikai 30 lappušu, ir žēl, ka tā drīz beigsies, es negribu, ka tā tik drīz beidzas, man tur patīk, es gribu laimīgas beigas, es gribu to sajūtu, kas sākas kaut kur zem ribām, ka viss būs labi un beigas tādas būs, tām jābūt, pēc tam tikai saule, siltums un laime, labāk vairs nelasīšu, pataupīšu nākamajai reizei. Taču nav vērts atlikt nenovēršamo, šorīt pabeidzu, tomēr beigas bija gaisā.

Nav godīgi, ka grāmatas saka priekšā, kurā lappusē esmu un cik to vēl būs – tam vajadzētu būt pārsteigumam. Gaidīt bezgalīgo stāstu, bet, re, te autors nolēmis pārtraukt, lai gan šķiet, ka varēja vēl. Elektroniskajām grāmatām to vajadzētu varēt panākt viegli (manai nevar), taču fiziskajām būtu jāpievieno vairāk vai mazāk balto lapu, lai ir sajūta.