LSMā šodien ziņa par bērnības kārumiem – šis tas no uzskaitītā arī mums ar māsu bija cieņā. Tur ir cukurmaize, vienkārši un garšīgi – baltmaize, sviests un cukurs. Mūsdienās gan es kaut kā vairs ne baltmaizi, ne sviestu. Tur ir gogelmogels, ko mēs tā retāk praktizējām, bet tomēr. Ilgi jāmaisa, līdz tas kļuva gaiši dzeltens, turklāt tam bija mīnuss, ka pēc tam jāizdomā, ko darīt ar olu baltumiem. "Šokolādi" (skābais krējums, kakao un cukurs) mums iemācīja draugi – ja to paturēja ledusskapī, tā kļuva biezāka. Vārīts kondensētais piens tagad jau ir nopērkams gatavs, nav pašiem jākarsē – to mēs arī nedarījām sarežģītības un pacietības trūkuma dēļ, to retu reizi pagatavoja mamma. Mamma strādāja par pavāru visādās fancy Rīgas vietās, no turienes arī iepazinām jogurtu, tādos pašos mazajos trauciņos kā mūsdienās, tad gan tie bija caurspīdīgi.
No viņu sarakstā neminētām lietām kā normāls brokastu ēdiens dažreiz bija biezpiens ar cukuru. To es vispār joprojām reizēm sataisu, lai gan tikai dažu karotīšu apjomā. Zinu, ka biezpiens ar ievārījumu (zapti) it kā esot bijis lauku bērnu kārums, taču esmu pamēģinājis un atzinis par "labāk nē", nav mana savienība. Vēl mums bija pannā grauzdētas auzu pārslas ar cukuru. Un rīvēti āboli ar cukuru. Rabarberi ar cukuru (arī tagad). Vai nupat lasītas un saspaidītas upenes un jāņogas, arī, protams, ar cukuru. Gurķi ar cukuru.
Kā kaut ko bez cukura atceros ķilavmaizītes brokastīs, tās mums ar omīti bija gardums.
Cukurs tolaik vispār augstu kotējās uztura piramīdā. Saldas atmiņas, lūk.