Jūs kā vēlaties, taču es šorīt sasaldēju kopā skropstas. Ne pirmoreiz šomēnes.

Vēlu vakarā braucu mājup, un pie Vangažiem sāka snigt, taču tas sniegs lielā sala dēļ bija ne tāds kā parasti salipušās sniegpārslās, bet gan daudz kristāliskāks, tāpēc radīja retāk novērojamus specefektus – mašīnu gaismas kļuva par milzīgiem gaismas stabiem. Iespaidīgs skats, tādi simtmetrīgi vertikāli gaiši stāvi slīd garām, kad pašas mašīnas nemaz neredz, tās ir vēl tālu aiz meža.

Volejbola treniņos, kuros nu jau vairākas reizes piedalās arī "svešie", ir sieviete, kuras vārdu tikai tagad uzzinājām, taču to uzreiz arī aizmirsu, un galvā tā vietā tikai skanēja Sigur Rós dziesma "Inní mér syngur vitleysingur" un viss. Vārds ir Singūna.

Šodien uzzināju, ka ir tāda Latviešu valodas aģentūra un arī to, ka Valsts valodas centrs atzīst "ar cieņu, (vārds)" par joprojām nepareizu, taču tagad jau pieņemamu formu, jo "tik daudzi tā raksta". Uzzināju arī, ka kāda kolēģe, kas zina, ka, rakstot vēstuli latviešu valodā, jālieto "Labdien! (teksts jaunā rindā)", taču tā vietā raksta no angļu valodas pārņemto "Labdien, (teksts jaunā rindā)", jo "daži darbinieki slikti reaģē uz izsaukuma zīmēm". Bez jokiem.

"Slikti reaģē uz izsaukuma zīmēm".

Dienas virsotne, ar to arī varam pavilkt svītru.

___________
* "Viņš priecājas par lietām, par kurām pat suns nepriecātos" – pirms daudziem gadiem kāds draugs to teica par citu. Nebija par mani, taču varētu būt.