Šonedēļ LTV1 demostrēja dokumentālo filmu "Okeāna saviļņotie" par diviem latviešiem, kas mazā laiviņā airēja pāri Atlantijas okeānam – no Namībijas uz Brazīliju, uz Rio olimpiskajām spēlēm.
Tas bija 2016. gadā, un es atceros, kā toreiz sekoju līdzi viņu piedzīvojumam. Ideja jau pati par sevi ir wtf – airēt pāri okeānam. Airēt! Burāt vēl, bet airēt.. Filmā ir viss no viena gala līdz otram, taču man tāpat palikuši ļoti daudz jautājumu – cik lieli pārtikas krājumi jāņem līdzi, jo iespēja papildināt tos ir gandrīz nulle. Un kādi īsti bija laikapstākļi – cik silts vai auksts bija, kā ar vētrām, kā tās pārdzīvot. Kā ar pastāvīgo viļņošanos, kā pie tās pierod. Kāds īsti bija viņu vidējais ātrums airējot (laivu virzīja arī straumes un vējš). Kā nepiesmelt laivu ar viļņiem un lietu. Kā ar navigāciju ikdienā – viņiem bija līdzi GPS un kas tur, bet visu laiku taču ekrānā neskatījās, tad kā viņi ieturēja pareizo virzienu, vienkārši pēc Saules? Vai arī tādos mērogos precīzs virziens un dažas dienas tāpat nav svarīgas? Bet naktī kā noturēt virzienu? Sākumā minēja, ka grafiks ir katram airēt 12 stundas dienā, mainoties ik pēc divām, tātad naktī arī viss notika. Kā airēt, kad okeāns viļņojas – ja viļņi ir šķērsām vajadzīgajam virzienam, tur taču viens airis var būt gaisā. Kā ir neairēt pāris nedēļas vispār laikapstākļu dēļ. Kā vispār var sadzīvot un izturēt divatā tik mazā telpā tik ilgā laikā? Kāda bija viņu ikdiena, ko vēl bez tīras airēšanas iespējams darīt – lasīt grāmatas, rakstīt dienasgrāmatu? Tāpat paliek daudz stundu. Tur laikam visu dzīvi var pārdomāt 46 reizes. Kā vispār ir airēt pāri okeānam, vai maz ir sajūta, ka tas iespējams, ka kaut kas iet uz priekšu, ka mērķis tuvojas? Jā, navigators un karte var teikt priekšā, bet – kā šķiet. Tur taču nekā nav, nekā, kam piesiet skatienu, katru dienu, daudz, daudz dienu. Kādas ir naktis, kad vēja nav. Kā ir, kad nekā nav. Kā fiziski sagatavoties airu cilāšanai miljons reižu katru dienu, vai viņi tam trenējās vai īsi pirms sākuma tikai apguva airēšanas tehniku. Cik daudz palika aiz kadra.
Tur ir arī par sastapšanos ar zemūdens dzīvniekiem. Un putni – okeāna vidū ir sastopami putni. Kaut kad lasīju par tiem, ka tie guļ, planējot augstu gaisā, un dienā enerģijas taupības nolūkos lido zemu virs ūdens, lai izmantotu augšupejošās gaisa strāvas, ko rada vējš, pūšot pār viļņiem, nav jāvicina spārni. Daba ir tāda neparasta, ja visu ko tādu optimālu var izdomāt.
Un sastapšanās ar kuģiem. Tās sajūtas laikam ir līdzīgas brīnumam, kad tas notika. Ja pēc vairākiem mēnešiem pēkšņi var tikt pie siermaizītes un ābola, tad noteikti.
Kādas īsti ir sajūtas tik tālu no visa burtiski nekurienes vidū. Vai kādreiz iedomājās, ka tuvākā zeme ir vairāku kilometru attālumā tieši lejup. Kā ir doties tādā ceļojumā, jo pirms tam laikam noteikti jāņem vērā liela iespēja, ka no tā var arī neatgriezties, un neviens nekad neko.
Ja man piedāvātu, es varbūt piekristu. Varbūt pa kluso iepakotu līdzi kādu mazo pūķi. Tā droši vien būtu čītošana, bet vismaz kāds alternatīvais dzinējs, ja viss kļūst slikti un airēt nav iespējams.
Filmu var noskatīties LSM portālā vai Shortcut.lv arhīvā.