Vakardienas triumfa mirklis – tik augstu kā vēl nekad (un pēc tam arī vairs ne, haha).

Bet bija jauks vakars, beigu rezultāts arī tīri labs un vismaz ir pirmā pieredze ar finālspēlēm ("cerība par cerību kausu"). Trijniekā gan beigās neiekļuvām, tāpēc sezona beidzās. Bija mazliet atšķirības no parastajām spēlēm – nebija tematisko kārtu, bija tikai dažādi nesaistītie jautājumi. Visjaukākā bija 6. kārta, kur vidējais punktu skaits bija 1.28. Septiņi jautājumi, 25 komandas un vidējais iegūto punktu skaits pa visām – 1.28.. Vismaz atkal uzzinājām daudz jauna. Kādi tieši jautājumi bija, nevaru stāstīt, jo cita draugu komanda vēl tikai gaida savu spēli nākamnedēļ (viņi spēlēja pilnu sezonu, tāpēc daudz augstāk kopvērtējumā).

No "mūsu" komandas gan šoreiz biju tikai es un pats komandas nosaukums, tā ka "mūsu" sniegums ir tāds nosacīts. Es izveidoju komandu, lai varētu 1) spēlēt, 2) būt kopā ar draugiem. Vakar gadījās tā, ka dažādu iemeslu dēļ tai laikā neviens netika, tāpēc sanāca, ka dalībnieki tika savākti no citiem aktīvistiem – volejbola treniņos satiktajiem. Un tagad man ir neliela vainas sajūta, ka esmu piekrāpis savējos ar citiem. :]

1954. gada filma un tur visādas advancētās sadzīviskās tehnoloģijas – automātiskās bīdāmās durvis birojos, podziņas uz galda katrai lampai un galvenais – neliels telefons ar divām klausulēm mašīnā un arī diktofons ar pults vadību, kas pats izbīdās un pazūd roku balstā.

"Kondicionieris" kā uz grāmatām nolikts ventilators ar ledus trauku gan likās amizanta uzparikte.

- This is the 20th century.
- Twentieth century? I could pick a century out of a hat blindfolded and get a better one!

Dienas prāta aptumsums – nez, vai nebija grūti viņiem tajos laikos dzīvot melnbaltā pasaulē..?
(Biju tik iegrimis filmas gaisotnē.)

- You speak of love like it was a bad cough.
- He doesn't even know I exist.
I might as well be reaching for the moon.
- The moon?
You young people, you are so old-fashioned.
Have you not heard?
We are building rockets to reach the moon!