Ū, pirmdiena.. Rīts kā parasti sākas agri, un jau deviņos esam Malibu. Ir apmācies, vējains, nav auksts, tomēr nav arī īsti Malibu-piedienīgs laiks, tāpēc pludmalē ir tikai viena fotomodele uz klintsbluķa. Man nav peldamā noskaņojuma, kas laikam ir pat labi, jo viļņu un akmeņu kombinācija var rezultēties nepatīkamās traumās, tāpēc vienkārši pastaigājos pa krastu, cik tālu vien var, līdz smiltis beidzas un priekšā ir klints siena.

Pāris stundas vēlāk sākas šodienas izglītojošā daļa – apmeklējam California Science Center, kurā jau tāpat ir interesanti, turklāt tur ir arī atsevišķa izstāde par speisšatlu Endeavour. Nez kāpēc biju iztēlojies, ka tas būs lielāks, tajā taču tika pārvadāti Starptautiskās kosmiskās stacijas moduļi un citi kosmiskie aparāti, bet nu tas ir tieši tik liels, cik nepieciešams. Un tāpat mazliet par lielu, lai ietilptu vienā fotogrāfijas kadrā, hihi.

Tai Zinātnes centrā ir dažādas interesantas ekspozīcijas arī bez Endeavour – tur ir akvāriji un iespēja pataustīt jūras ežus (tiem tiešām ir asas adatas!) un citus zemūdens mošķīšus, tur ir terāriji, tur ir sadalītas ekspozīcijas pa dažādām vidēm, kur atrodama dzīvība, ieskaitot ledu, ko arī var pataustīt, izmēģinot dažādus siltumizolācijas materiālus. Tur ir apskatāmas Mercury un Gemini kapsulas, īsta vēsture! Tās divas stundas, kas mums bija atvēlētas, man izrādījās par īsu, būtu noderējusi vēl vismaz viena. Tur ir interesanti un domāju, ka katrs atrastu kaut ko sev.

Tālāk ceļš kalnā uz Griffith observatoriju, kas gan ir slēgta, taču tāds arī bija plāns. No šī kalna paveras skaisti skati uz Losandželosu ar tās slavenajām vietām – Beverlijas kalniem, Melrouzu, Pasadenu, uz kalnu ar Hollywood zīmi.

Pēc tam mūsu ceļš ved atpakaļ līdz okeānam, lai pāris stundas pavadītu Santamonikas pludmalē un uz slavenā mola/piestātnes. Saule, okeāns, silti un jauki. Krāšņa vieta, daudz, daudz cilvēku un dažādu atrakciju, bodīšu, stendu un ēstuvju, tur arī ir roņi, kas kaitina makšķerniekus un otrādi. Ceļš uz un no turienes ieplānots pa ielām ar pazīstamākiem nosaukumiem, kas kļuvuši slaveni saistībā ar kādām filmām, seriāliem un tā. Vienubrīd pamanu, ka esam uz "Sunset blvd", un, re, es te tagad esmu bijis, jo tas viss pa mašīnas logu, turklāt neko daudz nenovēršoties no ceļa.

Tā kā arī rīt būs ceļošana pa to pašu milzu Losandželosu, tad šoreiz paliekam vienā motelī divas naktis pēc kārtas, līdz ar to var pārāk neiespringt uz mantu kārtošanu.

Moteļi te parasti tiešām ir tādi kā filmās bija redzēts – pakavveida forma ar iekšpagalmu, divos stāvos, iekšā ir istaba un vannasistaba. Un kondicionieris, protams. Parasti arī cits aprīkojums – ledusskapītis, mikrowelle un TV, savukārt, drēbju pakaramie jau var būt ekstra. Mazākās pilsētās ("laukos") tie gan bija tikai vienstāva. Toties atbilstošs kontingents abos gadījumos – meksikāņi, aziāti, tālbraucēji – kā filmās. :) Viens otram nepievērš uzmanību un mierīgi minds their own business.

Šodien nobrauktas 122 jūdzes.

Zinātniskā tūre turpinās arī šodien, jau astoņos esam ceļā uz NASA Reaktīvās kustības laboratoriju (JPL) Pasadenā, kur sarunāta ekskursija.

JPL radās Caltech paspārnē un viņus pārvietoja uz pašreizējo atrašanās vietu – tuksnesi, kur nekā svarīga tuvumā nebija, – lai tie nejauši kaut ko neuzspertu gaisā. Jo raķetes un sprādzieni ir, nu, būtībā viens un tas pats. Ja Hjūstonā vada visus cilvēciskos lidojumus, tad šeit JPL tiek vadītas visas robotiskās misijas – daudzie lidaparāti un divi visurgājēji uz Marsa, Cassini pie Saturna vēl pēdējās orbītas, Juno pie Jupitera, kā arī Voyager kaut kur pirms vai aiz Saules sistēmas robežas un citas misijas.

Tai JPL ciematā ielu nosaukumi doti par godu visādām misijām vai kam citam slavenam, piemēram, Surveyor Rd, Mariner rd, DSN Rd, u.c. Mums parādīja misiju kontroltelpu, no kurienes visus tos robotiņus vada, tur atrodas arī pasaules centrs (par to ir uzstādīta speciāla plāksne). Mums parādīja tīro telpu (clean room), kur pašlaik liek kopā Mars 2020. Tur ir arī daudz reālā izmēra un mazāka izmēra maketu. Curiosity, Spirit/Opportunity un Pathfinder visurgājēji ir reālā izmērā, un Pathfinder ir tāds maziņš, toties Curiosity tiešām ir milzīgs, tā ir pamatīga mašīna. Curiosity riteņos bija jāveido caurumi, lai pa tiem varētu izbirt smiltis (Spirit/Oppy to nebija, tāpēc Spirit iestiga un nepārdzīvoja ziemu). JPL tos sākotnēji izveidoja "JPL" uzraksta formā, taču NASA lika pārtaisīt, un JPL tā vietā izveidoja "parastus" caurumiņus. Neviens no NASAs neiedomājās, ka tie nozīmē to pašu "JPL" morzes kodā, un Curiosity tāds arī aizlidoja uz Marsu. Otrreiz gan tas neietu cauri, tāpēc ekskursijas vadītāja teica, ka nākamreiz JPL ko tādu būs jādara braila rakstā vai vēl kā citādi.

No turienes devāmies augšup Vilsona kalnā (5710 ft.) uz observatoriju un vēl vienu ekskursiju. Brauciens kalnā bija diezgan ilgs un nemaz ne tik vienkāršs – tur tādi stāvumi un ļoti līkumi, ka vienubrīd pat sabijos, ka tūlīt pret klinti nolauzīšu labo spoguli. Mums nebija skaidrs, kā tur var braukt lielie autobusi, taču tie ņem un brauc.

Observatorijas apmeklējums bija ļoti ilgs, pavadījām tur četras stundas līdz pussešiem vakarā, taču bija arī ļoti interesanti. Tā atrodas kalnā blakus Losandželosai, taču to, ka tur ir observatorija, zina maz cilvēku, jo lielākā daļa domā, ka tie baltie bunduļi tur kalna galā ir parasti ūdenstorņi.

Mt. Wilson observatorijā reiz bija pasaules lielākais reflektora (spoguļu) tipa teleskops – divarpus metri. Tas tur joprojām ir, taču vairs nav lielākais, protams. Bet! Tas ir lielākais teleskops, ar kuru var veikt vizuālus novērojumus – ašie zēni piemontējuši standarta okulāru pāreju. Šai observatorijā strādāja Edvīns Habls. Šeit atklāja glaktikas un maiņzvaigznes, kas palīdzēja noteikt Visuma izmērus un to, ka Visums izplešas. Šeit bijis arī Einšteins, un, kā stāstīja observatorijas astronoms/docents, viņš šeit nevis strādājis, bet atpūties un spēlējies – ar idejām, ar teleskopu un tā. Einšteins jau tajos laikos bijis liela slavenība un viņam visur sekojuši fotogrāfi, arī augšā kalnā, lai gan te viņam bijis mierīgāk.

Šobrīd observatorijā, kas reizē ir gan muzejs, gan strādājoša observatorija, pēta astroseismoloģiju un zvaigžņu spektru. Kā teica astronoms, viņiem ir superīgs darbs – klausās zvaigznes un skatās varavīksnes. :) Tā esot labākā observatorija pasaulē.

Ja JPL mums bija tāda standarta komerciāla ekskursija, tad Vilsona kalna observatorijā bija ļoti cilvēcīga ekskursija.

Kad devāmies prom, ceļā uz stāvlaukumu mums pievienojās kāds amerikāņu pāris, kas pa jokam pajautāja, vai esam ziedojuši kādu miljonu, ka tikām pie privātas ekskursijas šai observatorijā. Viņi ceļo pa valsti un ir bijuši ļoti daudzās vietās, teica, lai nebraucam uz Lasvegasu, ka tur būs par karstu. :) Pastāstīja, kāds triks noteikti jāizveic uz Hūvera dambja.

Pēc nobraukšanas atkal lejā iegriezāmies degvielas uzpildes stacijā pieliet tvertnes tālākam ceļam. Piebraucu pie tanka, sapratu, ka vāciņš šai mašīnai taču ir otrā pusē. Nu, nekas, tūlīt apgriezīšos. Un.. skrhhrrkš. Stulbi! Stulbi! Stulbi! Aiz metāla stabiņiem aizķēru un noplēsu pusi priekšējā bampera. Nu kā???!1 Nu, bāc. Stulbi. Uzmanīgi nošļūcu maliņā un kopīgiem spēkiem ar Jura, Ilgoņa un citu palīdzību tas tika atlikts vietā. Pāri palika viena plastmasas tapiņa un daži putuplasta gabaliņi. Citi izsaka komentārus, ka tā šai mašīnai, iespējams, nebija pirmā reize. Vienalga – stulbi.

Mūsu komandai vakara ēšana bija ieplānota kaut kur Pasadenā, kur vien izdosies noparkoties un iepatiksies izkārtne. Kad tikām līdz turienei, es vēlreiz uzāķēju bamperi uz apmales, sašļuku pavisam un atteicos no vakariņām ar pārējiem, lai to vietā vienkārši pastaigātos pa pilsētu. Citādi braukts te ir visur kur, pa ceļam bija Sunset bulvāris, Beverlijas bulvāris un citi atpazīstami nosaukumi, taču redzējis lielākoties esmu vien šoseju un priekšā braucošo mašīnu aizmugures. Pusotra stunda nebija daudz, taču pagaidām pietiks. Ir vēlme atteikties no dalības rītdienas plānos, taču tur jau viss rezervēts, apmaksāts un nav maināms.

Šodien nobrauktas tikai 95 jūdzes.