Kaut kā tā iekārtojies, ka brīvdienu rītos parasti mostos krietni agrāk kā darbdienās, nu, tā ap pussešiem, lai kādas divas, trīs stundiņas pavadītu uz lauka. Tas ir nejēgā agri, bet tas ir arī tīri forši. Saule nupat sāk celties augšup, vēja un neviena nav, apkārt ir stārķi, dzērves, vanagi un svīres, šorīt kompānijā bija kāds runcis no tālām mājām, pirms dažām nedēļām klāt lavījās lapsēns no saules puses kā japānis uz Pērlhārboru. Vien dažreiz ir migla. Sākumā bieza un konkrēti nekā, vēlāk var lavierēt starp vāliem vai pazust tajos, kas nemaz nav tik forši, kā varētu iedomāties, beigās debesis ir skaidras, tad ap deviņiem, desmitiem sāk pūst vējš, ir jābrauc brokastīs, un normālā diena var sākties.