Tā nu beigās F ar murksi laikam palika bez vakariņām, un uzreiz tika pie saldā ēdiena, hihī.

Vakardiena sākās pavisam parasti ar dziļu ierakšanos darbos, un līdz pusdienām, kad beidzot tiku pie privātā meila, jau bija sasūtīti tik daudzi SWPC brīdinājumi un atskaites, ka nolēmu, ka kaut kad vēlāk no tiem būs jāatsakās, lai ziņo tikai tad, ja TAS IR OMG SVARĪGI! Pēcpusdienā beidzot tos palasīju un apstājos pie brīdinājuma, ka gaidāms Kp=7. Septiņi! Septiņi ir OMG! Fiksi iepostēju cibā (prioritātes..) un sāku vaņgot pīpltīmu bez īpašiem rezultātiem. Brīdi vēlāk atnāca alerts, ka sasniegts Kp=8. Astoņi!! Astoņi ir nekad vairs mūžā! Izsūtīju meilu visiem darbiniekiem – šito nedrīkst laist garām, ja vien ir iespēja.

Kopijs uzreiz atteicās, jo esot aizņemts, un arī F gan sākumā nebija ieinteresēts manā piedāvājumā ar romantisku pastaigu pa pludmali, taču tad kaut kā pārdomāja, :) un devāmies uz Vecāķiem.

Jūras malā bija pavisam bezvējš, daži tumši ļautiņi, pilns ar zvaigznēm un kaut kāda migla virs jūras. Pēc laba laika nāca apjausma, ka TĀ nemaz nav migla, bet gan tiešām – debesis spīd! Pamazām tomēr spīdēšana sāka iedegties un laistīties, līdz nonāca pie visām tām lēni kustīgajām joslām un stariem, kas redzēti fotogrāfijās un video. Bija tiešām skaisti. Reizēm pat tik spoži, ka varēja redzēt atspīdumu ūdenī, un mēs atradāmies tālu no tā. Lielākoties tāds bālgans vai zaļgans, tikai austrumu pusē varēja redzēt sarkanīgo. Simtreiz labāk par to pirmo reizi pirms pāris gadiem tieši tai pašā dienā, kad polārblāzmu redzēju Siguldā. Tagad bija visā platumā, tik daudz un tik awwwww..

Stāvēju, skatījos un nodomāju, ka kaut kas te drusku pietrūkst. Mūzikas nav! Tā vienmēr skan visos tajos video, kaut kāds Vivaldi vai kas tur, bet te – klusums, gaismas un klusas runas starp pārējiem vērotājiem.

Kad viss pierima, beidzot no meža iznāca kopijs, un viņam vienīgajam bija normāls fotoaparāts, par kā paņemšanu vēl bija īpaši jāatgādina, man līdzi bija tikai mazais Canon iksuss, kas jau divreiz sabijis stratosfērā, bet tagad pensionēts mētājas somā, tāpēc bilžu ir maz un tās pašas knapas.

Lai gan bezvējš, tomēr ar tādu mazu kustēšanos nosalt varēja tīri labi, tāpēc F ar murksi devās atpakaļ pie savām iesāktajām vakariņām, bet mēs ar kopiju vēl palikām kādu stundu, kamēr viņš fotografēja, bet es dīdījos uz vietas. Redzēt vēl varēja, taču tā lielākoties bija tikai tāda gaisma, nekā īpaši izteiksmīga, lai gan vēlāk arī tā izauga līdz pat zenītam un izskatījās, ka pat mazliet tam pāri. Tā bija liela, bet šoreiz nebija koša.

Kas pats interesantākais – iepriekš, kad bija tas spilgtais brīdis, visas tās līnijas kustējās lēni, "normāli", bet tagad polārblāzma brīžiem drīzāk izskatījās pēc liesmas! Pašā "augšā" – tai daļā, kas izskatās vistuvāk mums – bija redzami tādi kā uzliesmojumi, ilgumā ap sekundi vai varbūt mazāk, gluži kā ugunskura liesmai. Šķita, ka tie kustas uz leju, pretī horizontam. Pat nezināju, ka kas tāds ir iespējams, šorīt apjautājos pie zinošākiem astronomiem, un man atbildēja, ka tā droši vien bija dubultā fotojonizācija termosfērā. Lai ko tas īsti nozīmētu – pilnīgs eitaktu, taču es TO redzēju. :))

Ziepjutrauks vairāk nespēj! It sevišķi, ja nav pat nekā jēdzīga, ko izmantot par statīvu. Vienmēr jābūt gatavam! Es, protams, nebiju.