Svētdien biju kapos, šķiet, ka vairākus gadus no tā biju izvairījies. Savā ziņā pat varu saprast kapusvētkus un tā – lepnums par minimazdārziņu. Pie reizes noskatīju, kādu kapa vietu es sev gribētu. (Grūtups varēja, es nē?) To gan neviens visdrīzāk neļaus neko izvēlēties, bet tāpat. Manā laikā droši vien vispār tikai kremēs un liks plauktiņā.

Bet.

Tur bija tantiņa, kas dzimusi 1901. gadā un nodzīvojusi līdz gandrīz 90. gadiem, un tad es iedomājos, ka viņa taču ir piedzīvojusi pilnīgi visu. Visas revolūcijas, visus karus, Latvijas republikas dibināšanu, okupāciju, industrializāciju, tehnoloģiskās revolūcijas, kosmosa iekarošanu. Visu ko.

Un ko esmu piedzīvojis un kaut cik atceros es? Černobiļa (kaimiņš ar Geigera skaitītāju saka, ka mums bērniem jāiet iekšā, skābais mākonis nāk), PSRS sabrukšana (zaļas vizītkartes, ziepju taloni), neatkarības atjaunošana (mūs pasauca skatīties TV, un es sapratu, ka tur notiek kas svarīgs), Lielais hadronu paātrinātājs. Ununun?

Tāda sajūta, ka viss Būtiskais jau ir noticis un tagad vairs nekā TĀDA nenotiek. Jā, ir daudz ziņu par visu ko no visas pasaules, informācijas pārbagātība vienā acumirklī, taču no tādām lielām lietām.. Nekā TĀDA revolucionāra. Liekas, ka viss jau ir atklāts un izdarīts.

Nu, labi, nupat zinātniekiem izdevās teleportēt dažus kvantus, un manas dzīves laikā daži varbūt tiks līdz Marsam.

Pro'ms, man nav 80, bet cik ta' var gaidīt.