Vakar kā jau katru vakaru pagājušajā nedēļā drebinājos tumsā un vējā, medījot komētu, šoreiz pat ar konkrētu mērķi – nofotografēt, kā tā noriet. Procesa gaitā papļāpāju ar kādu riteņbraucēju, kas piestāja parunāties par skatu, pastāstīju, parādīju viņai komētu binoklī, papļāpāju ar diviem jauniešiem sarkanā žigulī, kas piestāja noskaidrot, ko un tik ilgi es tur daru, kas redzams un kur tieši jāskatās. Sanāca tāda īsta "ietves astronomija". Un tad pēkšņi – debesis iedegās!
ZOMG!
Es zināju, ka uz Saules pirms dažām dienām noticis izvirdums. Es zināju, ka ir brīdinājums par G1 un G2 līmeņa ģeomagnētiskajām vētrām šai naktij. Es neticēju, ka tiešām viss varētu notikt, kā vajag, un laikā, kad varu to ieraudzīt, bet viss bija!
Tas bija tik skaisti. Skatījos uz rietumiem, kur lēni dzisa komēta, un tad debesis uzliesmoja tik dzīvās zaļās un violetās disko gaismās gandrīz līdz pat zenītam! Tik! Skaisti! Un spilgti. Un kustas. Un mainās.
Un dilemma, ko tagad, – novērst kameru no komētas vai nē. Tomēr atstāju, jo vakar, iespējams, bija pēdējā reize, kad to redzēju uz nākamajiem 106000 gadiem. Tāpat nevaru nofotografēt nakts skatus tik izteiksmīgi kā dzīvē, jā(at)sāk domāt par DSLR, kamēr C/2012 S1 vēl tālu.
Nekādi nebiju sagatavojies, ka varētu piepildīties senais sapnis, tāpēc biju tuvu pilsētas centram, turklāt vēl ielas malā starp laternām, kas spīd acīs. Un tik un tā – to visu varēja redzēt. Es jau sen biju izplānojis, ko darīšu, ja pēkšņi parādīsies polārblāzma, pat ja to ieraudzīšu nakts vidū, tā nu daži zvani, dažas īsziņas visiem svarīgajiem, un vēl daži to tiešām arī ieraudzīja.
Tas pats attēls īsā video formātā.
Un iemesls, kāpēc vispār biju ārā, – komētriets, ko mazliet "pabojāja" polārblāzma.
Bet nu vispār – fotografēt komētu, kas vien jau nav ikdienišķa parādība, kad parādās polārblāzma..
Pats labākais Saules maksimums jelkad, saltu vēlreiz, A++!
Anticiklons arī labais.