Svētdienas teiksmainais pārgājiens (epiks džōrnijs) līdz Turaidas galam pa sniegputeni un ar brāzmām līdz 15 m/s, lai savāktu savas pamestās ierīces, bija tīri jauks līdz brīdim, kad bija jāpagriežas atpakaļ un pret vēju. Tad tas likās tīri interesanti, bija karsti, ziema un tā, bet vēl šodien jūtos mazliet nosalis un ar vati galvā.
Aizgāju līdz pašam tīruma stūrim, lai saprastu, ka vienu bundžiņu esmu pazaudējis – tā bija pie elektrības staba, vēl pirms pāris nedēļām no attāluma veikts novērojums liecināja, ka tā ir savā vietā, taču pa to laiku stabs ir ticis nomainīts. Iespējams, tā ir kaut kur turpat nomesta, bet to tad uzzināšu tikai pavasarī, tagad zem sniega nekā. Nākamais mērķis bija tās pašas elektrolīnijas galā otrā lauka pusē, un es nolēmu iet pa taisno pāri labības rugājiem, nevis atpakaļ līdz ceļam un tad pa to, jo jebkurā gadījumā vējš ar sniegu gāzīs no kājām vienādi.
Viss bija forši, līdz nonācu pie aizputināta grāvja lauka vidū – cik tas dziļš, vēl redzams, bet platums gan vairs nav nosakāms, tāpēc, lecot pāri, turpat arī paliku, toties otrā pusē sniegs līdz ceļiem. Vismaz to objektu dabūju, vēl bija vietā, lai arī ne tajā, kur to atcerējos esam, tāpēc, ja tiešām būtu braucis ar mašīnu sestdien pa tumsu, noteikti nebūtu atradis. Nākamajai sezonai jāievieš numerāciju, klasifikāciju, dokumentēšanu un kartēšanu, citādi tiešām neatradīšu.
Bet! Brienot pāri laukam, nospriedu, ka vēl tikai daži centimetri sniega, un mierīgi varēs atklāt sniegpūķošanas sezonu – uz laukiem ir sērsna. Īsti nezinu, cik labi pa tādu sanāks ar slēpēm, tur varbūt labāk noderētu sniegadēlis, bet nu tad jau redzēs. Ar nepacietību gaidu jauno pirmo reizi. Cerams, jau nākamajās brīvdienās!
Mājupceļā noņēmu visas atlikušās instalācijas, lai gan pēc tam sapratu, ka daļu mierīgi būtu varējis atstāt līdz Jāņiem. No divām izlēju ūdeni. Rezultāti būs šodien vai šonedēļ.