Veicot rīta apgaitu, pamanīju rakstu "Aizej apskaties, kā izskatās Visums!" par Alda Dobenberga gleznu izstādi. Es no viņa toreiz pirku savu teleskopu-boileri!
Viņš ir interesants cilvēks, tiešām tāds mākslinieks. Viņam ir liela, sena māja ar krāsnīm istabās, pilna ar senatnīgām lietiņām, kuras varētu pētīt visu dienu, un gleznām, kuras ir visur. Stāstīja, ka tikai pēdējā laikā aizrāvies ar astronomiju un tad nopircis teleskopu, lai tiktu tuvāk zvaigznēm, pirms tam visu mūžu nekāda īpašā interese nav bijusi. Viņš rādīja gan fotogrāfijas, ko uzņēmis caur to, gan arī dažas gleznas, kas tapušas ar tiem pašiem debesu objektiem. Tagad izstādē tad arī ir tās pašas gleznas!
Viņš savā pilsētā saticis kādu universālo meistaru (laikam čigānu vai kaut ko uz to pusi), kurš par daždesmit latiem un tā viņam uz malkas šķūnīša jumta uzcēlis observatorijas kupolu – tādu atveramu un – vaitfōrit! – grozāmu. Uzkāpām augšā, viņš visu izrādīja. Tik ģeniāli un vienkārši! Sēdi iekšā un griezies līdzi debesīm ar vienu roku. Kaimiņi brīnījušies, no kurienes tas pēkšņi uzradies, bet viņi divatā divas dienas to cēluši augšā uz šķūnīša, paši, bez ceļamkrāna. Teleskopu pārdeva, jo tūlīt būšot klāt cits ar viņam piemērotāku montējumu, taču tā dēļ gan kupols arī tiks pārtaisīts, lai griežas nevis viss, ieskaitot grīdu, bet tikai kupola jumts.
Īsāk sakot, uz izstādi jāaiziet.