Šodien kļuvu par gandrīz parastu geju. Vismaz uz kreiso pusi, uz otru mazāk.

Vakar visu dienu pļāvu zāli dārzā, un man tas bija apnicis jau pēc pusstundas, taču jāpabeidz bija par spīti visam, arī lietum un tehniskām problēmām, tāpēc man viss smaržoja pēc gārsas. Pēc tam vakarā pēc lietus un kūkas ar māsīcu izbraucām ar riteņiem pa mežiem un tā līdz tumsai.

Viņai gribējās kalniņus braukšanai, tad nu parādīju, kur tie atrodami gan augšup, gan lejup. Pēc tam padzērām tēju un ar brālēnu norunājām, ka varbūt rīt varbūt kaut ko varbūt.

Deviņos no rīta pamodos vēl pirms modinātāja, jauks laiciņš, brīvdiena, forši. Desmitos man zvana, ka būs ideāli, viss būs, šodien bez šaubām, jābrauc. Mēģinu iebilst, ka šo'n pēc prognozēm taču nebūs vēja, bet nekā, visus argumentus atspēko, ka augstāk Lāņos (pie Salacgrīvas, turpat, kur paliku Positivus un atvaļinājuma laikā) viss būs, viļņu nebūs, jābrauc, lai pēc mazāk kā stundas esmu klāt. Klusi papukstu un sāku krāmēties, jo nogurums un svētdiena, un vispār rudens taču arī. Es jau iepriekš domās biju nolēmis, ka tagad pūķis būs somā līdz sniegam, tagad viss būs mierīgi līdz ziemai. Jā, kā tad.

Hahā, brālēns arī brauc. :) Viņš arī to vakar nezināja. Pa ceļam noskaidrojas, ka viens bija domājis laist luni, otrs tā kā apslimis, trešais vispār bija plānojis gleznot, man arī šādi tādi mājasdarbi bija padomā, taču patiesībā visiem – ja pūš, tad jābrauc. Tuvojoties Saulkrastiem, sākas "paskaties uz to bērziņu" un līdzīgi saucieni, ka "viss būs", jo "neganti pūš". Tā ir parasti. Mani vēl brīdina, ka šoreiz būs jāsniedz rakstiski paskaidrojumi, kāpēc nekas nesanāk, jo šoreiz viļņi, akmeņi, nepareizs vējš un citi iepriekšējie iemesli neskaitīsies ticami. Šitā te.

Šoreiz mēs nemaz neapskatījāmies, kāda izskatās jūra, uzreiz ģērbāmies un tikai tad uz to devāmies. Kad jau pilnā ekipējumā, tikai tad ieraudzīju, ka ir gan tomēr viļņi, kas nemaz neizskatās mazi. Vispār man šoreiz bija divas hidras – īsā apakšā un garā pa virsu. Teica, ka tā noteikti nebūs auksti, un nebija arī, bija pat diezgan karsti. Man vēl dod šādus tādus norādījumus, bet diez vai visu tāpat atcerēšos.

Un tā nu es iebrienu jūrā. Ūdens ieplūst zābaciņos, sāk plūst augšup pa kājām, tas ir auksts, taču es to ātri sasildīšu. Iebrienu līdz viduklim, atrodu vietu, kur viļņi mazliet mazāki, paceļu pūķi virs galvas, ieguļos ūdenī, pacīnos, lai pieliktu dēli pie kājām – ar zābīšiem tas ir grūti un nesanāk ideāli, pievelku kājas, pūķi lejā, bāru prom, pūķi augšā, pa to laiku izstiepju vienu kāju, pūķi lejā un – esmu virs ūdens. Un tas arī viss. Viss notiek! Viss ir tik vienkārši – pūķis velk, es negrimstu, man ir skaidrs, kā noturēt ātrumu, lai negrimtu, kā jābrauc pa vējam, kā atgulties un iekantēt. Viss taču ir tik vienkārši! Kā es to agrāk nesapratu! Un iet! Tālumā dzirdu brālēna prieka saucienus, jēēi! Un es arī – jjjjā.. plunkš!

Bet nu pēc tam jau bija arvien labāk. Pa kreisi laist bija vieglāk, pa labi kaut kā ne tik labi. Izrādās, ka viļņi nemaz tik ļoti netraucē, jo var braukt starp tiem. Un, kad kādam tomēr jāpārbrauc pāri, tad, ja visu izdara pareizi un aiz tā neaizķeras, tad ir vien tāds "čop" un viss. Pirms nedēļas Lilastē (tā tās brīvdienas paiet..) viļņi bija apmēram tikpat lieli, bet citā virzienā, tur tiešām bija grūtāk plus visi citi attaisnojumi. Protams, arī šoreiz pietiekami izvazājos pa ūdeni, vēl arī to kārtīgi sadzēros un iešņaucu degunā brīžos, kad citādi nevarēja. Sālsūdens laikam ir veselīgs, bet nunez.

Valdis ar Uldi aizbrauca pa vējam uz kādu līcīti dažus kilometrus zemāk, brālēns palika manas redzamības robežās, mācoties jaunu triku. Pasūdzējos, ka ar zābīšiem grūti dabūt kājas ļeckās, jo manas kājsaites kaut kā brīvāk nelaižas, pārbaudīju, ka pārējiem mierīgi, bet man vairs nevar. Viņš teica, ka var basām kājām, ūdens silts. Labi, pamēģināšu. Brienu ūdenī un bļauju viņam, ka auksts. Bet nu vieglāk, protams, tiešām ir. Nobraucu pa vējam, augšup pastaiga gar krastu. Viņš saka, ka, nu re, aukstumu taču tiešām tā nejūt. Nu ja, kājas vienkārši nejūt. :)

Ar kājsaitēm kaut kas būs jādomā. Divas hidras ir tīri normāli. Cimdi man ir, bet tos tiešām aukstumā. Vēl jānopērk cepurīte, ko zem ķiveres. Tā jau forši – gājputnu kāši lido pāri, dzeltenas lapas peld ūdenī, bet mēs pa to plunčājamies. Es jau droši vien vairs ilgi ne, bet pārējie vispār ir kaitojuši gan pēdējā adventā, gan 30. decembrī un tad dažas dienas vēlāk jau uz Ungura ledus.

Tālbraucēji atgriezās bāzes nometnē, un drīz vien vējš nolūza.

Atpakaļceļā klasiskās bulciņas, atskaitīšanās par piedzīvojumiem un tā. Uldis teica, ka ļoti labi, man šodien bijis liels rāviens uz priekšu. Valdis piebilda, ka lieli rāvieni bija daudzi, viņš redzēja. :) Jā, jā.. Brālēns teica, ka redzējis manu pirmo braucienu un gaidījis, ka tūlīt būs kā parasti, bet nekā – es esot šūpojies uz priekšu un atpakaļ, bet tā arī ilgi neesmu kritis atpakaļ ūdenī. Man ieteica paņemt atvaļinājumu uz nedēļu un padzīvot turpat, nedēļas beigās viņi atbrauktu, bet es jau zīmētos tur ar big air'iem.. Ja būtu tik vienkārši.

Tagad vakarā esmu atminies līdz Rīgai, man viss smaržo pēc jūras un, sēžot uz krēsla, sākumā bija sajūta, ka viss šūpojas un mani velk uz priekšu. Atkal piecas darbdienas, lai atpūstos pēc brīvdienām.