Šoreiz šāvām vēl tālāk uz dienvidiem – uz Slovākiju. Plāns nemainīgs – daudzdienu izklaides brauciens palielā kompānijā. Sastāvs bija nedaudz mainījies, taču pēc skaita tik un tā bijām septiņi. Lakī namba, jū nou.
Pasākums sākas ar ierašanos pareizajā vietā ar vērā ņemamu kavēšanos, jo neviens man tā arī nav pateicis, cikos jābūt randevūpointā (tāpēc uz turieni dodos pēc izjūtām). Taču asumi izpaliek, jo es nemaz neesmu pēdējais, kura nav. Viens no mūsējiem pazudis bez vēsts (paņēma un uzmeta), kavējošā svešiniece tiek sagaidīta, paciešamies vēl desmit minūtes, mēģinot sazvanīt to MIA personu, un sākam roudtripu, jo septiņi vienu tomēr ilgi negaida.
Kopā ar CopyLeft'u ierūmējamies busiņa pēdējā rindā, kas tomēr nebija tā labākā. Jo. Priekšējās divās rindās sēdošos mēs tikpat kā nedzirdam, toties viņi gan ļoti labi var noklausīties visas mūsu sarunas. Neko TĀDU jau mēs, protams, nerunājām, bet tomēr. Mēs varējām.
Pirmajās stundās pēdējā rinda iepazīstas ar nepazīstamo meiteni otrajā rindā, par kuru mēs iepriekš zinājām vismaz kaut ko, savukārt viņa par mums – tikpat kā neko. Izrādās normāla čiksa ar daudziem jautājumiem. :>
Kādā brīdī vakara gaitā izrunājos, ka, katru reizi, kad paskatos uz šo meiteni, man gribas viņu saukt par Lāsmu, jo tas vārds viņai piestāvētu labāk. Pārējie par to paķiķina, un viņa pati nav sajūsmā, bet tā arī ir – lai viņu uzrunātu, man vispirms ir jāpadomā un jāatceras viņas īsto vārdu, jo mēles galā visu laiku ir "Lāsma". Daļa klātesošo uzķer manu domu un turpmākās dienās viņu ik pa laikam nosauc par Lāsmu vai Lāsmiņu. Viņa tiešām par to nav sajūsmā, bet ko nu vairs.
Pa ceļam tiek saorganizētas arī azartspēles un plūst daudz pļāpu.
Kādā brīdī Lāsmiņa mūs abus mēģina atkost un atzīst, ka kopijs "ir komunikablāks un vieglprātīgāks". Tas nenozīmē, ka es tāds neesmu, bet viņš "ir komunikablāks un vieglprātīgāks". Oho. Tad viņa nez kā ar pirmo reizi uzmin manu mīļāko krāsu. Neliela pastīvēšanās ap astroloģiju un reliģiju. Ekstrēmisti.
Polija ir milzīga, un tās ceļi tiek pieveikti tikai agri no rīta. Jē, beidzot esam Slovākijā! Braukšana pa serpentīniem pilnīgā tumsā un nogurušā omā nav pasaulē pats labākais piedzīvojums, bet Filips pie stūres ir monstrs (labā nozīmē).
Pēc nelielas maldīšanās, austot saulei, pa kalnu ceļiem ar dīvainām navigācijas norādēm no GPS, beidzot ierodamies mītnē ap astoņiem no rīta. Tas ir ciemats Mlynčeky, kurā ir ielas, taču tām nav nosaukumu – mājas ir numurētas vienkārši pēc kārtas. Esam blakus Augstajiem Tatriem. Kūl! (Kalnos esmu pirmoreiz mūžā.)
Jau drīz pēc ierašanās, istabiņu ieņemšanas, gultu iemēģināšanas, mantu izkrāmēšanas un panīkuļošanas rodas vēlēšanās kaut ko iekost, jo ēsts nav ilgi. Man kaut kā rodas ideja doties uz tuvējo pilsētu Kežmarok paēst un iepirkties. Doties kājām. :) Nez kāpēc izdodas pārējos uz to pierunāt. Pilsētā nevaram izšķirties par labāko vietu, līdz pierijamies picērijā, kur lielāko daļu darbu izdara viena sieviete (kurai galīgi neiet ar parastu aritmētiku), iepērkamies Tesco lielveikalā pārtiku brokastīm (laikam vācu izcelsmes RIMI analogs) un ejam atpakaļ. Tumsa, kalni un miljons zvaigžņu. Iemācīju Skabargai atrast Polārzvaigzni. (Vienīgā, kurai zinu nosaukumu, bet vismaz pazīmējos meitenes priekšā, lol.) Mana ašā ideja nozīmēja 15-20 km pārgājienu, tomēr pārmetumu kaut kā nav. (Pēc dažām dienām nelielu daļu šī maršruta veicu viens, kad palūdzu sevi izsēdināt no busiņa. Kūl!)
Mītnes mājā ir forši, vakaros sēžam pie kamīna, izkopjam nīkuļošanas prasmes un spēlējam, piemēram, monopolu (vienreiz vinnēju). Mēs ar kopiju esam apmetušies vienā istabā ar Lāsmiņu, un viņa vēl nezina, ko tas nozīmē. Bet nozīmē tas to, ka viņai katru nakti tiek sagādāts kāds jawx pārsteigumiņč. Piemēram, auksts alus gultā. Patiesībā ļoti auksts. Patiesībā ledusauksts, jo tas bija sasalis pudelē, kas aizmirsās uz balkona pa nakti. Patiesībā tas viņai tiešām bija negaidīts pārsteigums, jo tika atstāts zem segas un tika pamanīts pēc laba brīža ar saucienu (diez vai tās bija gaviles). Nākamajā naktī jau kāds cits pārsteigums. Tā vārds pa vārdam līdz pāris nejaušiem zilumiem. Notiek visādi.
Mēs uzkāpām augstu kalnā, lai staigātu pa tā iekšieni, skatoties uz stalaktītiem un stalagmītiem. Lāsmiņai ir ļoti bail no sikspārņiem. Apciemojām Tatranská Lomnica, tomēr līdz Tatru virsotnei – Lomnický štít (2600 m) – tā arī netikām. FAIL! Taču 1700 metru augstumā gan sabijām (Skalnaté pleso), lai arī tikai ar trešo piegājienu. Kūl!
Slovākijā ir ap nepierastajiem -10..-12. Ja ir zilas debesis, tas ir skaisti, un kalni ir grandiozi. Ja ir migla, tad no rīta ir satriecoši skati ar sarmu un baltiem kokiem. Tur ir zoozā ceļi, krāsainas mājas. Tur ir zoozā kalni, kurus tā arī neviens nenofotogrāfē, lai arī vairākas reizes atgādinu. Tur ir saullēkts, kuru otrreiz vairs neviens neredz. Tur ir cilvēki, kas domā, ka zina, no kurienes esam, ja vien tā ir "Ļitva". Slovāku valoda ir līdzīga čehu valodai, kas ir līdzīga poļu valodai, kas ir līdzīga krievu valodai, tāpēc šo to saprast var, jo lielākā daļa sastapto nerunā angliski, savukārt es nerunāju krieviski. Viņi vēsā mierā turpina runāt slovikāniski, it kā viņus saprastu. Tur ir perversas ceļazīmes, kurās onkulis hūtē kniebj dibenā meitenītei. Tur ir dīvainas filmas pa TV. Tur ir pāreja uz eiro no 1. janvāra. Tur ir foršs restorāns Popradā – "Caňuma", kurā par nelielu samaksu var tikt pie milzīga šķīvja ar ēdamo un vēl deserta, piemēram, spainīša ar saldējumu. (Trešajā dienā saldais man vairs neielīda..)
Pēdējās dienas vakarā Lāsmiņa sadzeras enerģijas dzērienu un mūs ar kopiju piespiedu kārtā uztur nomodā pāris stundas. Viņa stāstīja par daudz ko, piemēram, kā sievietes domā, par copēšanu, filosofiskas pārrunas par tēmu "M vs. F" un vēl visu ko. Beigas nesagaidīju, jo kādā brīdī diemžēl neizturēju un aizmigu. Bet līdz tam bija interesanti, goč pendel.
Pēdējo Slovākijas brokastu laikā pa jokam runājam, ka mierīgi varētu palikt tur vēl kādu laiku (tikai 10 eiro dienā), neviens no mums neiebilstu, jo patīk. Un tad gandrīz tā arī notiek, jo, kad visas mantiņas sapakotas un iekrautas busā, pēkšņi izrādās, ka tieši pēdējās dienas rītā tam izlādējies akumulators. FAIL! Ar mītnes saimnieka palīdzību tas tomēr tiek atdzīvināts. Paveicās.
Pēc pusstundas braukšanas, kad esam jau kalnos, zem motora pārsega pēkšņi kaut kas notiek, un vējstikls tiek apšļākts ar kādu šķidrumu, bet zem pārsega kaut kas sāk nejauki dūmot. Jā, kā filmās. Pirmās izmeklēšanas rezultāts ir tāds, ka sāk vilkt uz EPIC FAIL, jo problēma ir nopietna – šķidrums bija antifrīzs, motora dzesēšanas sistēmā ir parādījies nevajadzīgs caurums. Normāli. Pēc apspriedēm un eksperimentiem, pielietojot Makgaivera cienīgus skilus, skrūvi no sēdēkļa un sasienot ciešu bantīti ar kaut kam noplēstu lupatas gabalu, tiek apciemots benzīntanks un divi servisi jau Polijas pusē (atpakaļ braukt nebija īsti iespējams, uz ceļa kalnos nav iespējams apgriezties). Vairāk vai mazāk, taču nepatikšanas lielākoties ir novērstas, un mēs brīvi laižam tālāk.
Noskaņojums vairs nav tik draudīgs, tas sāk jūtami uzlaboties. Pirmā pa [poļu] radio dzirdētā dziesma šogad ir no Sigur Ros. Kūl! Pastrīdamies par krāsām. Sastrēgumu laikā Polijā piekopjam war driving un medījam pieejamus wifi ar internetiem. SUKSES!, lai arī veicas tā simboliski.
Atpakaļceļā kopijs vīpsnā par pa radio skanošo "Umbrella", taču aizliedz man to pieminēt. Lai arī pašu Jaungadu sagaidījām zem zemes, tomēr pie salūta tiekam, kaut arī dažas dienas par vēlu un Polijā.
Kaut kur Polijas un nakts vidū sākas spēcīgs sniegputenis, kas beidzas no rīta Lietuvā. Varšava ir milzīgs murdziņš. Neapskaužu pie stūres sēdošos, jo, ja man jau kā pasažierim ir apnicis braukt, tad kā ir viņiem? Bet pēc 22 stundām viss beidzas ļoti labi, par ko viņiem liels paldies. Latvija sagaida ar ziņām, ka tā bijusi līdz šim aukstākā nakts – ap -20.
Nokavēju vilcienu par astoņām minūtēm, jāgaida nākamais. FAIL!
Kaut kā tā sanāca, ka suvenīrus mājiniekiem iepirku tā ļoti minimāli, jo kaut kā man bija diezgan pārliecinoša sajūta, ka Slovākijā noteikti vēl atgriezīšos. Nemaz neiebilstu, ja TAS notiktu jau nākamjaungad. Man tur tiešām patika. Un šis bija labākais no pēdējiem kopīgajiem Jaungadiem. Tiešām, tiešām!
Diemžēl biwzhu šoreiz no manis nav, jo man vairs nav kameras. Pagaidām.
(Bet citādi.. Šogad mums uzradās pašiem sava komanda ar spēcīgu nosaukumu un satriecošu moto, esmu paspējis 25 reizes aiziet uz kino (vismaz tik daudz biļešu mājās atradu), apmeklēju astoņus labus koncertus un vienu lielisku festivālu. Iepazinu dažus īpašus cilvēkus. Bija labs gads. Bija labs gads..
Beidzot man ir arī Jaungada apņemšanās, taču tā ir īpaši muļķīga, tāpēc kuš.)
Laimīgu 1JT, ragulopi un citādi domājošie!