K, mxz un maitas iedrošināts, mainīju pārliecību, un vakar sākās trešais mēnesis, kopš esmu Makintoša īpašnieks! Man ir smuks un seksīgs Apple MacBook. (Nez kāpēc daudzi, kad ieminas par Makintošiem, piebilst, ka tie patīk meitenēm. (Vai arī ir, lai patiktu meitenēm.)) Pats pirmais kompis, pie kura sēdēju, bija Makintošs, tā ka loks gluži vienkārši ir noslēdzies.

Doma, izvēloties Maku, bija tīri vienkārša. Pirmkārt un galvenokārt jau tas ir Makintošs, kas ir vērtība pats par sevi. :) Ka tik' izcelties.. Otrkārt, tā kā Apple ir atteikusies no IBM PowerPC procesoriem, un tagad visi Maki darbojas uz Intel procesoriem, tad hell froze over, pigs flew un uz Makintoškompjiem ir iespējams pilnīgi mierīgi uzinstalēt un paralēli ar Mac OS X izmantot Windows XP. Tas bija ar tādu domu, ja nu es bez Win kādā brīdī nevarētu iztikt nu nemaz. Aizskrienot notikumiem pa priekšu varu atklāt, ka visu šo nedēļu laikā man tā arī nav radusies ne mazākā vēlēšanās uzinstalēt Parallels vai BootCamp, lai tiktu pie WinXP, jo uz Maka varu izdarīt pilnīgi visu, ko man vajag. To var uztvert kā demagoģiju, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka cilvēks, kas lielāko daļu mūža pavadījis pie Maka, daudz grūtāk pierastu pie Windows, nekā otrādi.

Programmas Makiem, protams, ir daudz mazākā skaitā kā uz Windows, bet tā nav liela bēda, jo man tomēr ātri vien ir izdevies sameklēt īstās programmas visām manām vajadzībām, pat, piemēram, tādai specifiskai lietiņai kā filmu subtitru rediģēšana.

Ja neskaita vienkāršu tīksmināšanos par puscaurspīdīgajām izvēlnēm un logiem, smukajām ikonām (Mail.app), Aqua (the interface of desire) un Tiger kopumā, ir ļoti daudz mazu sīkumiņu, kas varētu būt uz Win, bet to nav, – Exposé, Dashboard, Spotlight, visi pieslēgtie diski un piešārētie tīkla resursi parādās uz Desktopa, elementārā skrīnprintu radīšana (piemēram, to attēlu tur augstāk dabūju, vienkārši ar peli iezīmējot mani interesējošo vietu uz ekrāna un uzreiz tiku pie faila, nekādu printscr-open-paint-paste-crop-save), ar Safari lādējot failu no neta, ielādējamajam failam mainās ikona, lai parādītu, cik daudz tas ielādējies, PDF failu veidošana bez papildus programmām.. FrontRow un Apple Remote (pults), iSight, tik daudz dažādu programmu, kas nāk komplektā ar jaunu un tīru Maku, to nekādi nevar salīdzināt ar Windows, kuram ir.. āmm.. kalkulators. Ā, un Internet Explorer un Windows Media Player, kuru Eiropas Savienība tā nīst. Kaut kas vēl? Pain(t)! Toties uz svaigi iegūta Maka ir pilns ar programmām, ar kurām var mierīgi kādu laiku iztikt un neko citu nemaz nemeklēt – Safari un Mail, protams, bet bez tiem ir vēl visas iLife programmas – iChat (kas arī atbalsta Jabber protokolu), iTunes visai mūzikas kolekcijai (nez, man nav īpašu iebildumu, pavisam nesen iznāca jaunā iTunes7, kurai gan ir vairākas kļūdas, taču tās Cover Flow skats ir ļoti patīkams), iPhoto fotogrāfiju kolekcijai, iDVD un iMovie video rediģēšanai un ierakstīšanai, GarageBand mūzikas un podkāstu radīšanai, iWeb weblapu veidošanai, iCal un iSync.. Un vēl un vēl. Tas viss tā vienkārši out of the box jau ir kompī. Ir arī MS MacOffice iepazīšanās versija, kas darbojas ierobežotu laiku, un to Apple analogi – Apple iWork programmas – Pages un Keynote, kas, manuprāt, ir pārākas par Word un Powerpoint. Bet tas ir jāredz. Apple Aperture droši vien patiešām ir labāka, taču Adobe atbilde – Photoshop Lightroom – izskatās jau nu ļoti iespaidīgi (turklāt Adobe Photoshop Lightroom līdz februāra beigām ir par brīvu). Ok, Aperture esmu tikai pavirši apskatījis, taču ir daudz jūsmīgu atsauksmju par to. Man kaut kā pietiek arī ar iPhoto, es pat īsti amatieris neskaitos.

Patīkami, ka gandrīz visām programmām izvēlnē ir punkts "Check for update..", kas nav lielākajai daļai Windows programmu. Vēl varētu tikai vēlēties, lai visas tās programmas reģistrētos kopējā sarakstā, un to apdeitu čekošanu varētu veikt kopā ar paša Mac OS X programmu apdeitu.

Nav nekādu problēmu uzlikt Skype un Adium (kas atbalsta MSN Messenger, Gtalk un vēl daudz ko) vai pat Microsoft Messenger (bez video). Bez komunikācijām nepaliksi. Turklāt programmu instalēšana pārsvarā ir ļoti vienkārša – tās tikai jānoliek īstajā vietā un viss, tikai viens fails, kas patiesībā ir folderis. Daudzas programmas ir ļoti integrētas sistēmā, pilns ar pašsaprotamiem sīkumiem, pie kuriem ātri pierod. Piemēram, ar Dreamweaver veidots HTML fails arī turpmāk tiks atvērts ar Dreamweaver, bet ar kādu citu programmu veidots HTML fails turpmāk atvērsies ar to programmu, fails tāds pats, bet tā ikona un piesaistītā programma (kuru, protams, viegli mainīt) atšķiras. Metadata.

Viens piemērs par OS X vienkāršību. Vakar lasīju kādu weblapu un iegribēju pieglabāt nelielu daļu no tajā rakstītā teksta, visu man nevajadzēja. Negribējās vērt vaļā kādu programmu, kur iepeistot to tekstu, tāpēc es vienkārši pārlūkā iezīmēju tekstu un izvilku to uz desktopa. Es nezināju, kas notiks, un vai vispār kaut kas notiks, nekad neko tādu nebiju darījis, bet notika tieši tas, kam arī bija jānotiek – tika izveidots teksta failiņš ar man vajadzīgo saturu. Supervienkārši!

Par tehnisko pusi – divu gigahercu Intel Core Duo procesors (ar diviem kodoliem vienā) ir patīkami ātrs (to es pārbaudīju, pamēģinot pārdzīt filmu no DVD uz DivX, žigli). Ok, kad vienlaicīgi atskaņoju 19 QuickTime filmiņas un tās visas parādīju uz ekrāna ar Exposé, tas sabremzējās, bet nu tā jau parasti neviens nekad nedara. Manam kompītim ir 1.25 GB atmiņas, taču vēlāk noteikti nopirkšu vēl gigabaitu. 60 GB cietais disks nav neko liels, patiesībā esmu to jau diezgan piepildījis ar neko, taču jau esmu nolūkojis pietiekami lielu ārējo disku ar FireWire, tā ka tā nav problēma. Ekrāns ir ļoti spožs un skaidrs, superīgi. Platformāta un nematēts (glossy), bet man tas nekādas neērtības nav sagādājis.

Nezinu gan, cik ļoti man to vajadzētu, taču jāpiemin, ka makbukiem nav klaviatūras apgaismojuma. Vieta, kur balstās plaukstas rakstot tekstu, varētu nebūt tik asa, pēc kāda laika sāk nedaudz kaitināt. Function taustiņš (fn) atrodas tur, kur pierasts pie Ctrl taustiņa, tāpēc dažreiz gadās nospiest ne to, ko vajadzēja. Pie nedaudz neparastās klaviatūras (taustiņi tādi) gan var pierast samērā ātri un jau drīz vien turpināt drukāt uz aklo. Nav delete taustiņa, tikai pēc kāda laika uzzināju, ka pie tā var tikt ar fn+backspace. Sākumā vēl diezgan bieži juka Ctrl taustiņš ar Command, kas uz Makintošiem dara apmēram to pašu, ko Ctrl uz Windows, un tagad gadās uz Win nospiest Alt tur, kur vajag Ctrl, bet tas ir tikai pieradums, nekas liels. Kreisais stūris kompītim kļūst patiešām silts, ja dara ko procesoru noslogojošu, taču pēc pēdējā SMC atjauninājuma (apmēram kā BIOS uz PC) tas vairs nav tik karsts. Mac OS X, izmantojot Bluetooth, sapārot ar savu SonyEricsson bija elementāri. Nedaudz pačakarējoties, izdevās pievienot arī savu Nokiju, izmantojot kabeli. Ar laiku pierod arī pie tā, ka programmas neaizveras, ja aizver to logu. Finder nav diez ko ērts. Tas arī par sliktajām lietām viss.

Tā kā iepriekš Maki darbojās tikai ar PowerPC procesoriem, tad, protams, lielākā daļa programmu domātas tieši šim procesoru tipam, kas nav savietojams ar Intel procesoriem, kādus Apple izmanto tagad (kopš gada sākuma). Jaunās programmas, kas der abiem procesoru tipiem, sauc par Universal Binary, un to vēl nav tik daudz. Lai jauno Maku lietotāji nepaliktu bez lielākās daļas dažādu programmu, tad Mac OS X operētājsistēmā ir iebūvēta PowerPC platformas emulēšana, kas ieslēdzas tad, ja jāpalaiž kāda tikai PPC domāta programma. Šo emulatoru sauc Rosetta, un tas darbojas nemanāmi. Tā kā tas ir emulators, tad tas, protams, nedarbojas tik ātri kā native programmas. Mazām programmiņām gan nekādu bremzēšanu īsti pamanīt nevar, tik labi tas uztaisīts, taču lielajām, kas vēl nav Universal Binary versijas, gan var ievērot dažādas kļūmes. Piemēram, MS Office interfeiss nav tik atsaucīgs kā gribētos, lai gan to var arī neievērot, bet Macromedia / Adobe Dreamweaver tā kā labi jūtami bremzē, rakstot tekstu, tiek izlaisti burti, kursors tiek attēlots tur, kur tas nemaz nav, un vēl šis tas. Bet nu, vienkārši jāgaida jaunu versiju. Adobe Photoshop, kas arī darbojas Rosetta vidē, darbojas diezgan žigli, nekādas problēmas vai sabremzēšanos neievēroju.

Runājot par izvirtībām.. Uz Mac OS X ir pieejams arī Darwine, kas ir Wine Mac versija. Tā ļauj darbināt Windows programmas bez paša Windows. Ziņkārība, protams, lika izmēģināt. Ar Darwine programmas darbojas X11 vidē, līdz ar to izskatās drausmīgi, pat skrīnprintu negribās rādīt. Tomēr man ar to izdevās palaist Windows XP Pro instalāciju, haha. Ir arī kāds labāks, taču komerciāls risinājums iespējai uz Mac OS darbināt Windows programmas – CrossOver. Darbības princips līdzīgs Darwine. Vienīgā Win programmiņa, kas bija pa rokai, bija Skype instalācija, kas žigli uzinstalējās un pat windowziskais Skype palaidās, neko nemaz nesakot, ka neatrodas uz Windows. K teica, ka ir padarbinājis arī Winamp, mIRC un vēl šo to.

Tā kā programmu uz MacOS ir salīdzinoši mazāk kā uz Win, tad attiecīgi arī spēļu skaits ir mazāks, taču tās, protams, ir. Esmu atradis gan dažus simulatorus, gan ralliju utt. Nu, tā kā neesmu geimeris, tad tas viss tika darīts tikai eksperimenta nolūkos. Nopietni! Vienīgā spēlīte, kuru vispār ik pa laikam spēlēju, bija F/A-18 Hornet Classic, kas tika spēlēta uz emulēta MacOS 7.5. :) Saprotams, ka klasiskā Maka programmas uz OS X vairs nedarbojas (pārbaudīju), taču man izdevās sameklēt to pašu BasiliscII arī uz Mac OS X un ar to iedarbināt veco MacOS. Tiesa gan, pie spēlēšanās tā īsti tomēr netiku, jo šis BasiliscII OS X ports vēl ir samērā svaigs un nestabils. Taču, pat tik nedaudz to padarbinot, var sajust, ka uz 2 GHz Core Duo tas darbojas daudz ātrāk kā uz mana vecā PC.

Viena no retajām spēlēm, kas piesaistīja manu uzmanību, bija Façade. Žanrs – sadzīviska drāma (lol). Tās dizains gan ir ļoti vienkāršs, jo tā ir vairāk tā kā koncepts, nevis kaut kas gatavs, bet uz mirkli bija interesanti tik un tā. Man liekas, ka ir pieejama versija arī uz Windows. Ja nu īsumā, tad to var nosaukt par RPG. Taču interesantākais šajās spēlē ir AI. Sižets tāds, ka mans personāžs ierodas ciemos pie precēta pāra, kas, šķiet, diez ko labi nesaprotas. Notikumi tiek izvēlēti randomā, tāpēc, spēlējot vairākas reizes pēc kārtas, scenārijs nebūs tas pats. Ar abiem dzīvokļa iemītniekiem var sarunāties, savs sakāmais ir gluži vienkārši jāuzraksta, un (vairāk vai mazāk) tas arī tiek saprasts. Katrā ziņā kā ideja tā ir ļoti laba. Spēlēju kādas četras reizes, un vienreiz spēle uzkārās, jo izgāju cauri tekstūrām, :) vienreiz viņi abi izšķīrās un es neko nespēju padarīt (tā ir drāma kā nekā), atlikušās divas reizes man pateica «domāju, ka tev laiks doties», un mani izbīdīja pa durvīm, bet es nemaz neko tādu neizdarīju!

«The Macintosh uses an experimental pointing device called a 'mouse.' There is no evidence that people want to use these things.»
(John C. Dvorak, SF Examiner, Feb. 1984.)

Patiesība ir tāda, ka uz Maka, atšķirībā no Windows, samērā maz ko var padarīt, izmantojot tikai klaviatūru, uz Windows ar Tab, Enter un bultiņām visā visumā pietiek, taču uz Maka klaviatūrēšanas iespējas ir daudz ierobežotākas. (Toties daudz vairāk var izmantot dažādus šortkatus ar klaviatūru – Command+W, Command+Q, utt., ko uz Win parasti nedaru.) Var jau būt, es to vienkārši vēl nezinu, tāpēc pele tiek ļoti aktīvi izmantota. Nu, ne pele, bet.. Ēmm.. kā tas latviski jāsauc – skārienpaliktnis..? Nu, trackpad. Tas ir patīkami liels un ērts. Uz Makintošiem joprojām lielākoties netiek izmantotas peles ar diviem taustiņiem. Lai gan varētu, jo liela daļa programmu pie peles labā taustiņa (vai command-click) piedāvā kontekstuālo izvēlni. Uz Apple laptopiem gan ir tikai viena poga, taču ir ļoti advancēts trackpad – ja uz tā noklikšķina ar vienu pirkstu, tas darbojas kā parasts klikšķis. Ja ar diviem pirkstiem – tas nostrādā kā peles labais taustiņš, un parādās izvēlne. Sasodīti ērti. Savukārt skrollēt attēlus un dokumentus var tad, ja velk ar diviem pirkstiem. Turklāt tas darbojas visos virzienos, ne tikai horizontāli un vertikāli. Kursors darbojas kā jau parasti uz MacOS – ar ieskrējienu. Nu, to tā grūti aprakstīt, daudzi svičeri saka, ka tas darbojas lēni, taču patiesībā tam apakšā ir ļoti laba doma – tas akselerējas – jo ātrāk kustini, jo ātrāk tas pārvietojas. Kad pierod, ļoti ērti. Man tas nekādas grūtības nesagādāja, pat pierast nevajadzēja.

Mac OS X started its life as the most ambitious consumer operating system ever produced. Apple abandoned its existing, 16-year-old code base for something entirely new. Out of the gate, Mac OS X was a technical curiosity with few applications, and a performance dog. A scant four years later, Tiger is a powerhouse that combines the best Unix has to offer with a feature-rich, user-friendly interface. The increasingly capable bundled applications are just icing on the cake. We've come a long way, baby.
(ArsTechnica, John Siracusa, Mac OS X 10.4)

Es tagad esmu BSD h4X0Rz, y0. iLoveIt.
Nu nezinu, tur jau var daudz un dikti stāstīt, bet.. It Just Works!™ un viss. Ja gribat izsmeļošāku rakstu un bildītes, tad to var dabūt pie nbinc'a. Mans stāsts ir apmēram līdzīgs, izņemot to daļu, kur viņš izvēlas, kāpēc pirks Maku. Mans lēmums tika pieņemts tā gandrīz pēdējā brīdī bez pietiekami sakarīga pamatojuma un lielākoties ar domu – anukāpēcganne.