Šovakar nopietnās sarunas ar Maitu par rakstīšanu, blogošanu, vērtībām. Viņš domā sākt visu no sākuma. Pēc visa spriežot, man arī vaidzētu. Visi stulbeņi. Es daudz ko varu darīt, es varu paredzēt, kas notiks, taču tas notiek tik paredzami, ka vairs nav interesanti. Prognozējami ir fui. Sarežģītas lietas tikai skaitās progress, bet skuju! Filosofija arī sūkā, ir stūlbi sēdēt, dzert tēju, smēķēt un spriest par nereālām lietām – kāpēc viss patiesībā nav nekas. Mēs zinām, kam ir nākotne, es neatbalstu.

Konkursa "Tu esi pamanīts!" rezultāti. Vakardienas diskusijas "anonymous pret nāciju" atskaņas. Nesaprotu – kas te notiek?

Šodien nenosūtīta / neuzrakstīta vēstule. Un patiešām draņķīga diena.

Šorīt jauks laiks. Dienvidaustrumos viena pati zvaigzne.

Gandrīz pašā sākumā bija forši. Šokējam, jā, tas taču ir stilīgi.

Varētu spiegt no sajūsmas. Siguldā beidzot ir ziema! Izlecu no vilciena, līdz potītēm sniegs. Un kā snieg.. Biju ārā vien kādas 10 minūtes, kuru laikā paspēju sakrāt uz sevis dažus centimetrus pūkaina, sausa sniega. Es biju pūkains. (Man ir grāmata, kas saucas “Es biju pīlēns”.) Nedaudz paaulekšoju, sapratu, ka tādos gadījumos ir vajadzīgas zeķes līdz ceļiem. Rīt būs slapja mugura, pārvietojot tiiik daudz sniega (sajūsma palēnām noplok).

Sākt jaunu dzīvi vienmēr forši, būs TAS jādara biežāk. Šovakar kinda mani vispirms kārdināja, pēc tam kaitināja. Tā pie viņas Ziemsvētku vecīša vietā var piekāpt Dr. Bērziņš.