Daba lutina, laiciņš netipiski jauks brīvdienai, nolēmu paskatīties uz dabas krūtīm. Vēlējos noslēgt riteņbraukšanas sezonu. Pēc 10 kilometriem biju pie strautiņa un uzpildīju ūdens pudeli. Pēc 15 kilometriem redzēju pirmo avāriju. Pēc 20 kilometriem redzēju otro avāriju (patiesībā tā notika man tieši priekšā). Cilvēku un mašīnu šodien Siguldā bija tiešām daudz. Pēc 30 kilometriem braucu cauri mežam, uzpūta vējš un sākās tāds pamatīgs, oranžs lapu lietus, kas bija forši un, protams, novērsa manu uzmanību – iebraucu peļķē. Pēc 40 kilometriem ieraudzīju putnubiedēkli, jasutos kā Anglijas laukos un nonācu krēslas zonā. Īstu putnubiedēkli nudien sen nebiju redzējis. Sajutos tā tāpēc, ka man pretīm uz riteņiem brauca liels bars smaidošu vāciešu (ap 30), kas mani sveicināja angliski. Laukos taču visi pārvietojas ar riteņiem, jūtas tik apmierināti un sveicina visus svešiniekus, ne? Es laikam biju vienīgā dzīvā dvēsele, ko viņi satika uz tā ceļa. Un tad iebraucu kādā vietā, kur bija tumšs, vēss un miglains. Visur citur bija gaišs un silts. Pēc 50 kilometriem nolēmu, ka sāk apnikt un jābrauc mājās. Pēc 60 kilometriem ietriecos kokā. [cenzēts] [cenzēts] Cietušie ir? Mhm, viens vaidošs riteņbraucējs. Kritušie? Ne-a, būšu dzīvotājs, līdz kāzām sadzīs. Taču man nu laikam patiešām ir gana.