Pasaule jūk prātā. Vismaz manējā jau nu točna.

Pirmkārt. Manās mājās ik pēc divām trīs nedēļām lietošanā parādās jauns cukurtrauks. Vecais bez pēdām un lielām cerībām uz atgriešanos pazūd. Kad jautāju, kāpēc jauns un kas bija ne tā ar veco, tad man bezierunu balsī atbild: "Tā vajag." Vienkārši tā – "vajag". Bet kāpēc?

Otrkārt. Man bija vajadzība tikt līdz kādai ārstei. Puslīdz veiksmīgi viss tika sarunāts un es jau gandrīz tiku līdz viņai. Tagad pēdējā brīdī man paziņo, ka nē, nekas nenotiks, jo, redz, vecā mēnesī neko nevar darīt, citādi būs atkal. Viss, ko es nodomāju, bija "wtf??" OK, kāda veca lauku tantiņa, kas visu mūžu nodzīvojusi pēc Mēness kalendāra, bet ārsts 2005. gadā?? Tagad man arī tāpēc jādzīvo pēc Mēness fāzēm. wtf??

Treškārt. Vakar beidzot gribēju aiziet laicīgi gulēt (nu tā, ap vienpadsmitiem, pusdivpadsmitiem), tā vietā nobumbulējos līdz pusvieniem un vēl mazliet. Kas būtu nekas, bet. Kad beidzot gāju gulēt, tad ievēroju, ka ziemeļu pusē debesis nedaudz virs horizonta ir gaišas. Gaišas! Pa kuru laiku? Vai tad vasara jau klāt? Izrādās, ka gandrīz jā. Vasarsvētki, pēc mēneša būs Moby, un nedēļu vēlāk – Līgo. Psc.. Tātad trešā mistērija ir – kurš nelietis pievācis manu laiku?

Pirms dažām nedēļām kādu vakaru klausījos Radio SWH Lielo vakaru, un Toms Grēviņš šo to teica par jauno Eels albumu “Blinking Lights and Other Revelations” (2005). Viņš teica, ka ļoti daudzi kritiķi to ir novērtējuši kā šī gada pašu labāko albumu (vismaz pagaidām). Es tam tā ne pārāk noticēju, jo ko gan tie kritiķi saprot no tā, kas man patīk, un ko viņi vispār zina? :) Bet. Tie tomēr ir Eels, no tiem var sagaidīt visu.

Eels pasaulē es nokļuvu, klausoties viņu pirmo albumu “Beautiful Freak” (1996). Eitunost, es biju sajūsmā! Kādreiz tās dziesmas man likās pārāk depresīvas, ka es varēju paklausīties albumu, bet nekad neizturēju līdz galam. Pēc tam gan kļuvu pacietīgāks, un man tas ļoti patika. Visā visumā viņi bija diezgan mierīgi, taču bija arī jestrāki gabali. Un dziesmu vārdi.. Daudzas dziesmas no šī albuma ir bijuši singli.

Pēc tam nāca nedaudz vājāki albumi – “Electro-Shock Blues” (1998) un “Daisies of the Galaxy” (1999). Kas man vispār patīk, klausīties var, bet tur tomēr kaut kas nedaudz trūkst. Katrā ziņā, tie ir savā stilā.

Tad 2001. gadā tika izdots “Souljacker”. Daauudz atšķirīgāks no iepriekšējajiem. Tas bija smags, vienkārši smags. Vairs nekādu lirisku dziesmiņu. Smags un raupjš roks. Kas man arī patika, pārmaiņas pēc. Tomēr ne tik labi kā, protams, “Beautiful Freak” (šedevrs).

2003. gadā Eels izlaida “Shootenanny!”, ko varētu novērtēt kā kaut ko pa vidam starp “Beautiful Freak” un “Souljacker” – gan mierīgas, gan trakulīgas dziesmas. Tas ir labs, man patīk. Pie tā gan tiku tikai pirms kāda mēneša. Bet tas ir labs.

Taču. Šā gada “Blinking Lights and Other Revelations”.. Nu vispār.. Šoreiz no visas sirds varu piekrist kritiķiem, ka tas ir šā gada labākais albums. Tas ir tik ļoti līdzīgs “Beautiful Freak” un tomēr atšķirīgs. Dziesmiņas ir daudz – 33 (uz diviem CD), nedaudz par īsu un tik foršas! Tik ļoti jaukas! Noņemtu cepuri Mr. E (Mark Oliver Everett) priekšā, ja man tāda būtu. Šis viennozīmīgi ir viens no gada pašiem labākajiem albumiem (līdz ar Athlete – “Tourist”)

Šajā albumā piedalījušies arī daži plašāk pazīstami cilvēki un citas personas. Piemēram, Tom Waits, Peter Buck (R.E.M.), kā arī Mr. E suns – Bobby, Jr. Lūk, divi gari citāti no šī albuma apraksta. Ja kādam šis apraksts netiks, tad paprasiet, nosūtīšu. Līdz ar “It's a Motherfucker”. ( vērts vismaz pavirši pārlasīt )

• From Which I Came From / A Magic World
• Railroad Man
• The Other Shoe
• Last Time We Spoke
• Sweet Li'l Thing
• Things The Granchilder Should Know

Labots Dziesmas vairs nav pieejamas (23.05.2005).

Un es vēl vienā gabalā. :)