Kāda manu radu ģimene pirms dažiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Somijā. Vienkārši tā, nosprieda, ka tur būs labāka dzīve, un aizbrauca. Pie pilsonības viņiem, protams, ne tik drīz tikt, bet tik un tā. Katru gadu kāds no viņiem atbrauc nokārtot dažādas darīšanas Latvijā, un tad man ir iespēja (piespiedu kārtā) ar viņiem parunāties. Katru reizi tiek pieminēts, ka "tā īsti iejutušies vēl neesam, bet pēc dažiem gadiem.." Arī par pilsonības iegūšanu tiek pieminēti tie "daži gadi". Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņiem tur ir grūti dzīvot, jo valodu kaut cik pieņemami ir iemācījušies tikai bērni, bet esmu arī pārliecināts, ka Latvijā viņi neatgriezīsies.

Un vēl – katru reizi tiek salīdzināts, kā ir te un kā tur. Man ta' vienalga, bet pieņemu, ka tā viņi cenšas sevi attaisnot. Cik te visi nepieklājīgi, bet Somijā gan.. Pat veicot nelielus remontdarbus dzīvoklī, man tiek nodemonstrēti "re, kādus somi lieto" balti cimdiņi. Tie ir tikai daži piemēri no visiem, kurus man ik gadu jāpiedzīvo. Jāpiebilst, ka puse no tās ģimenes ir krievi, un viņiem jau vēsturiski nav nekādu problēmu savākt pekelītes un doties dzīvot citur. Viņi var.

Es gan tā nevarētu. Es pamestu Latviju vien tad, ja tiktu iesaistīts liecinieku aizsardzības programmā (csst!), bet citādi.. Es mīlu šo zemi. Tā ir mana.