Vo, maitas! Nē nu bet patiesi. Man trūkst vārdu. Tas, ko es sākumā atzinu par labu esam un nepievērsu vajadzīgo uzmanību, patiesībā ir rūpīgi izplānota sazvērestība pret mani, iesaistot daudzus cilvēkus. ( короче, Склифосовский! )

Beidzot 12. klasi, daudzas (varētu pat būt, ka puse) no klasesbiedrenēm šādā vai tādā veidā un laikā man novēlēja, lai es nekad nemainītos, vienmēr paliktu tāds pats un tā tālāk. Un..? Tas arī ir, bitīt matos! Tas nebija nekāds novēlējums (vismaz ne tā parastajā nozīmē). Tas bija lāsts!

Spindzeles tādas! Un es jau vairākus gadus esmu nesaprašanā, kāpēc viss notiek, bet es ne, un vispār. Tikai tagad sapratu, kas pie vainas. Esmu nolādēts un nezinu, kā no šī lāsta tikt vaļā. Ik pa laikam kādai pasprūk: "Ak, tu vēl esi tāds bērns.." Tā ja.. Gaidu padomus. Katrā ziņā, ja nekas nelīdzēs manis atbrīvošanai, – man vēl ir 7 mēneši atriebības izplānošanai. Ak, es taču vēl esmu tāds bērns.. Kā nekā.

Khem.. Pārlasīju. Tas.. Ēmm.. No tā teikuma par atbrīvošanu, mēnešiem un atriebību varētu saprast, ka esmu cietumā. :)

_______
^* Teksts no Unilīzings reklāmas. Jā, ar visu izsaukuma zīmi.