Divas nāves likuma nespēka dēļ
Diena, 15.10.2004

(..) Avārijas vakarā viņi drusku iedzēruši, tad nolēmuši doties pie kāda paziņas. Bojāgājušie Arnis un Inese apsēdušies priekšā vienā krēslā, Guntis – pie stūres, trīs puiši – aizmugurējā sēdeklī. Atceroties braucienu, Ivars kļūst nedaudz runīgāks. Atminas, ka pa grantēto ceļu, kas no Strazdes ved uz Ķāķīšiem, astoņdesmito gadu VW Passat traucies ar ātrumu 140 km/h, un vispār tā esot "ļoti laba mašīna", jo uz šosejas izdevies izspiest 170. Labs motors – 2.2 litri.

Vēlāk, apskatot notikuma vietu, vairs nenāk prātā apšaubīt Ivara stāstīto. Raugoties uz riepu atstātajām pēdām, šķiet, ka automašīna burtiski izlidojusi no diezgan asa līkuma, pēc tam, balansējot ar diviem riteņiem uz ceļa, bet ar diviem – zālē, "uzarusi" vairākus desmitus metru zemes un tai vēl atlicis nāvējoša spēka ietriekties ceļmalas ozolā.

Arnis nomiris tūlīt, Inese nedaudz vēlāk slimnīcā. "Meitene bija galēji smagā stāvoklī. Lauzts mugurkauls, iegurņa kauli. Viņa vairs nereaģēja ne uz ko," stāsta J.Briedis, atceroties dažas stundas ilgo cīņu par meitenes dzīvību. (..)

Viss jau varēja būt daudz sliktāk. Biju dziļi sašutis, kad šīs nedēļas sākumā, ejot pāri ielai pa gājēju pāreju Vecrīgā (!), kāds džips pat piedeva gāzi, lai pacenstos mani aizķert. Viņam pietrūka dažu centimetru. Var jau būt, ka tikai man tā un tik bieži veicas. Kas to lai zina..?

Varēja jau būt arī daudz sliktāk. Vienu dienu man gandrīz izdevās nolikties garšļaukus uz šosejas, braucot ar riteni. Krustojumā pie STOP zīmes. Kāja ieķērās. Protams, problēma mana, nevis tā dulbura busiņā, kurš brauca aiz manis. Un viņam bija tā jāsteidzas, ka arī šoreiz pietrūka tikai dažu centimetru līdz manīm. (Neredzēt mani viņš nevarēja, jo bija nostāvējis kādu minūti aiz manis – bija neliels sastrēgums.) Interesanti, cik sekundes simtdaļas paietu, ja es patiešām būtu nolicies, līdz viņš sāktu taurēt. Kāpēc es to visu rakstu? Nezinu. Taču es nerakstītu, ja viņš būtu pagaidījis 2 sekundes, līdz es atgūtu līdzsvaru. Bet viņam bija jāsteidzas – kā jau lielākajai daļai. Nu, nekas jau nenotika.

Varbūt varēja būt arī sliktāk. Pats dīvainākais un tajā pašā laikā arī pierastākais Latvijā ir tas, ka kaut ko sāk darīt tikai tad, kad ir noticis kas slikts. Lūk, piemēram – šogad uz ceļiem gājuši bojā 390+ cilvēki. Un tikai tagad – rudens vidū – satiksmes ministrs izdomājis, ka kaut kas tomēr jāsāk štukot, ko darīt. Cik esmu sapratis, tad viss aprobežojies ar policistu atsaukšanu no atvaļinājumiem un ieteikumiem sabiedrībai ceļu tuvumā valkāt atstarojošās vestes. Nē, nu, labi, bet kā ta' ar manu atgadījumu Vecrīgā? Nekā! Jo nekas jau nenotika.

Sliktāk nevarēja būt. 16-gadīgu meiteni ar 18 naža dūrieniem viņas 10 mēnešus mēnešus vecās meitiņas klātbūtnē sadur bijušais draugs. Ārsti viņas dzīvību it kā varēja glābt, jo ievainojumi neesot nāvējoši, taču pēc 15 stundām meitene mirst. Administratīvi sodīti 5 policisti, pret ārstiem ierosināta kriminālizmeklēšana. Meitenes māte: "Es uzliku savu roku uz viņa rokas, apraudājos. Un es teicu: "Paldies, dakter! Es jau zinu, ka jūs darījāt visu, ko jūs varējāt." Un viņš man.. atrāva to roku. Un tad.. Nu.. Kā parasti cilvēks..? Cenšas mierināt to otru, ja? Laikam cilvēkam sirdsapziņa kaut kā.. kaut ko runāja, kaut ko teica."

Varbūt būs labāk.

WENT TO A PARTY, MUM

I went to a party,
And remembered what you said.
You told me not to drink, Mom
So I had a sprite instead.
I felt proud of myself,
The way you said I would,
That I didn't drink and drive,
Though some friends said I should. (..)

Parasti gan es ignorēju šādus meilus, taču šoreiz pieļāvu izņēmumu. Šo man atsūtīja eRe un viņš jau nu vispārībā nespamo. Tāpēc arī pievērsu uzmanību, izlasīju un pārsūtīju dažiem tālāk. Ja vēl kāds vēlas to saņemt un piedalīties, atsūtiet man meilu vai ierakstiet komentāros. Nosūtīšu.

Tātad – kas tas tāds ir? Tā ir kārtējā apkārtceļojošā vēstule ar vajadzību. Taču ne no sērijas "nosūti 7 cilvēkiem, vai arī 7 gadus Tevi vajās neveiksmes". Šoreiz tā ir saprātīga vajadzība. Ir dzejolis, kura sākumu es publicēju, zem tā jāparakstās un jānosūta citiem. Kādai organizācijai (Mothers Against Drink Drivers) ir nepieciešami 5000 paraksti, kuri noteikti jau ir savākti (jo katru reizi vēstule sadalās daudzās daļiņās, bet pievienojas tikai viens paraksts; tajā, kuru saņēmu es, ir jau gandrīz 1000 – no Jaunzēlandes, caur Eiropu, līdz Amerikai). Taču ne jau tur tā jēga, jo šiem parakstiem tik un tā nebūtu nekāda spēka. Galvenais jau ir, lai cilvēki par to sāktu domāt ("dzer un brauc"). Un tāpēc vien ir jēga parakstīties un nosūtīt vēl dažiem. Sāktu domāt.

You won't listen to me – I'm not an authority.
(The Beta Band)