Aiz loga. Aiz plaši atvērtā loga. Es stāvēju pie tā un skatījos, kā līst. Pamatīgi līst.

Bezdelīgas lido zemu. Aiz mākoņiem ir Saule, bet.. tas ir tur – aiz..

Kaut kur augstu, augstu gaisā mākoņos salīp mazās ūdens lāsītes, veidojot arvien lielākas lāses. Taču tās nekrīt lejā – siltais, augšupejošais gaiss tās vēl spēj noturēt. Kamēr tās gaida savu brīdi, to skaits kļūst mazāks, taču tik un tā paliekot neiedomājami liels, un tās kļūst arvien lielākas.

Lielas, pat milzīgas lietus lāses krīt no dažu simtu metru augstuma. Lejup. No augšas uz leju, pretī Zemei. Vienalga, vai ir diena vai nakts, vai pūš vējš vai ir bezvējš, vai ir ziema vai vasara. Vienalga tās beigās sašķīdīs pret Zemi. Līdz galam.

Katra no šīm lāsēm ir sava pasaule, savs Visums. Katrā no tām ir galaktikas, daudz jo daudz zvaigžņu un vēl jo vairāk planētu. Tajās ir dzīvība – mazi cilvēciņi ar savām ikdienišķajām problēmām, mazi citplanētietīši ar saviem ikdienišķajiem pārējo planētu iekarošanas plāniem, mazi marsietīši ar savām ikdienišķajām rūpēm, kā slēpties no mazajiem Spirit un Opportunity. Dzīvība. Tā kā viss šajās pasaulēs ir tik mazs, tad arī laiks tajās rit daudz ātrāk. Līdz lāse skars Zemi, būs aizritējuši daudzi jo daudzi miljoni mazo gadu vai arī tikai dažas lielās minūtes. Mazā Visuma bojāeja ar Lielo Šķīdienu pašās Beigās. Viens mirklis Mūžībā ir aizritējis. Dzīve.

Bet šādu lietus lāšu ir neiedomājami daudz.

Varbūt arī mēs atrodamies kādas citas pasaules lietus lāsē. Taču tā ir tik liela, ka to nav iespējams saskatīt. Tāpat kā nav iespējams ieskatīties lietus lāsē. Tad tā vairs nav lāse. Lāsei jābūt perfektai, lai to tā sauktu. Tai ir ideāla aerodinamiskā forma, tāpat kā valim. Nu, labi, tā var nebūt lietus lāse, bet, piemēram, atoma kodols. Tajā taču arī neielīdīsi, lai pārbaudītu. Un, ja ielīdīsi (sinhrofazatrons?) – zaudēsi brīnumu.

Neviens nevar pierādīt, ka tā ir un nevar pierādīt arī pretējo – ka tas nav iespējams. Taču es šādi domāju jau kopš bērnības.

Netici visam, ko dzirdi, lasi vai saki. Pierādījumi. (hopeless)