– Mīlestība ir bīstama.
– Es zinu, – atbildēju. – Es esmu bijusi iemīlējusies. Mīlestība ir kā narkotikas.
Sākumā tevi pārņem eiforija, tu ļaujies tai pilnībā, bet nākamajā dienā jau
gribi vairāk. Tā vēl nav saindēšanās, bet tev patīk šī sajūta, un tu jūties
spējīgs sevi kontrolēt. Tu domā par mīļoto divas minūtes un aizmirsti par
viņu uz trīs stundām.
Pamazām tu pie šā cilvēka pierodi un kļūsti pilnīgi atkarīgs no viņa. Tagad
tu domā par viņu trīs stundas un aizmirsti vien uz divām minūtēm. Kad mīļotā
nav tuvumā, tu jūties kā narkomāns, kam pietrūkst kārtējās devas. Un, tāpat
kā narkomāni zog un pazemojas, lai iegūtu nepieciešamo, arī tu mīlestības
vārdā esi gatavs uz visu.
– Briesmīgs salīdzinājums, – mans draugs bilda.
Tas tiešām bija briesmīgs salīdzinājums, kas nekādi nesaderējās ar vīnu, aku
un viduslaiku mājām ap nelielo laukumu. Bet tā nu tas bija. Ja viņš bija tik
daudz darījis mīlestības vārdā, viņam vajadzēja apzināties risku.
– Tāpēc mēs drīkstam mīlēt vien tos, kas ir mūsu tuvumā, – es pabeidzu.
Paulo Coelho – Na margem do rio Piedra eu sentei e chorei, 1994
Paulu Koelju – Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju, 2003