Vai esi kādreiz redzējis /-usi, kā puscaurpīdīga skaņa, kas nāk no abām pusēm un ir iekrāsota gan gaiši oranžā, gan gaiši zilā krāsā, tieši Tavu acu priekšā savijas kopā un izdzisdama tiek iesūkta garā, horizontālā atvarā? Es neesmu, taču skats būtu labs.
Beidzot sapratu, kāpēc pēdējā laikā esmu kā mazs bērns, kas runā visiem pretī, gražojas, un lietoju izsaukuma zīmes tik lielos apjomos. Es lēnā garā tieku pie gudrības zoba. Tas ir kaitinoši. Patiešām. Vai no tā tiešām tikšu gudrāks, gan nezinu. Ir taču tāds teiciens – «tiec nu gudrs!» Es vēl nekur netieku.
Bet patiešām. Vai nu tā, vai arī es šodien jūku prātā un rītu būšu brīvs. Jo ir kaut kas, kas neļauj man mierīgi nosēdēt uz vietas, liek dauzīt spilvenu pret sienu tāpat vien, naktīs nospārdīt nost segu līdz ar kaķi. Un knosīties. Knosītiesknosītiesknosīties. Bet es taču pēc temperamenta esmu flegmatiķis. Par vienu punktu nost no cita temperamenta.
Nekāda muša man nav iekodusi. Tas bija ods! Es redzēju! Es nenositu! Es netrāpīju!
-: tu jau pats kaa taa..
2005. gada 2. aprīlis, 12:07 pm, 8 atbildes / atbildēt