Jau sen gribēju jaunu siltumnīcu, kurā varētu izstiepties un neatsist galvu pret kaut ko, kā arī tādu, kurā tomāti vasaras beigās neizveidotu mūžamežu, jo augstāk vairs nav vietas augšanai. Vairs neatceros, kā un kur, taču kaut kā nosēdos pie domas, ka būtu tīri čoini uzbūvēt ģeodēziskā kupola siltumnīcu, jo tai ir daudz labu īpašību, piemēram:

• vienmērīgs apgaismojums, nav ēnu no stūriem kā parasti,
• optimālāka platības izmantošana, nav tālo stūru, kur netiek klāt,
• vienmērīgāka temperatūra, jo gaiss pats cirkulē, gar malām ceļoties augšup, centrā grimstot lejup,
• augstums, līdz ar to arī kopējais tilpums, līdz ar to arī mazākas temperatūras svārstības,
• labāka noturība pret vējiem (man tur daudz pūš),
• izaicinājums.

Nu, un, protams, tā izskatās interesantāk par parastu standarta kastīti, jo vecā siltumnīca šobrīd jau ir ieaugusi starp ābelēm un bumbieri, tur maz saules tiek klāt, tāpēc jaunā būtu jāceļ klajākā vietā, bet tā savukārt ir arī labāk redzama no visām publiskajām pusēm. Kad dažas nedēļas iepriekš jau biju iezīmējis vietu, kur tā būs, kaimiņiene esot nodomājusi: "es jau nu gan tādā vietā siltumnīcu neliktu", jo nebūtu smuki plāna vidū prastu siltumnīcu, tad tagad atzīst, ka šāda no malas izskatās ļoti labi un viņa arī tādu tagad gribētu.

Architect Buckminster Fuller invented the geodesic dome. The American Institute of Architects calls it “the strongest, lightest and most efficient means of enclosing space known to man.”

Tā nu tapa ikosahedrons. Kupols ir ļoti stingrs. Tas bija diezgan šaubīgs līdz pašām beigām, taču, ieliekot vietā pēdējo elementu, viss sastinga. Tam visas malas ir griesti un sienas reizē. Tas ir efektīvs.

Es to pārklāju ar plēvi. Tā ir profesionālā – UV stabilizēta, EVA – paredzēta desmit sezonām (pieciem gadiem). Kaut kādu mirkli bija doma par polikarbonātu, taču tas, pirmkārt, būtu par kādiem trim, četriem simtiem dārgāk, un, otrkārt, iespējams, vairs nebūtu legāli, netiktu cauri MK noteikumiem. Plēve ir izturīga, grūti plēšama un tai bija jāievēro, ka ir iekšpuse un ārpuse – droši vien kāds īpašs pārklājums. Biju domājis, ka tā būs dzidrāka, būs kā parasta plēve, taču tā ir diezgan balta, nav gluži caurspīdīga. Tas gan netraucē gaismai, iekšā ir ļoti gaišs, tā plēve šķiet tāda kā kristāliska un vienmērīgi izkliedē gaismu. Turklāt arī labums – neko daudz nevar redzēt, ka es tur rosos un ko audzēju, ha.

Plānošanai un visu detaļu garumu noteikšanai izmantoju Acidome.ru ģeodēzisko kupolu kalkulatoru.

Izmēram pēc MK noteikumiem jābūt zem 25 m², un pēc tam precīzo izmēru pieskaņoju tirdzniecībā pieejamajiem kokmateriālu garumiem, lai pēc iespējas samazinātu lieko atgriezumu daudzumu, līdz ar to finalizējos pie 2,68 metru rādiusa. Tai ir trīs lūkas (biju domājis divas, bet tad nospriedu, ka kad jau, tad jau – ja nu vajadzēs, tad vēlāk vēl vienu noteikti neielikšu, bet, ja nevajadzēs, tad var vienkārši neizmantot) un horizontāli divdaļīgas durvis, no kurām augšpusi arī var izmantot kā lūku. Durvis un apakšdaļas pacēlums (60 cm) ir mans domu lidojums, pārējo info par daudzumiem un izmēriem var izķīķerēt no kā kalkulatora. Augstums centrā ir aptuveni 3,3 metri. Durvju izmērs tika pieskaņots ķerras platumam, lai var iebraukt, ja vajag.

Kopējās izmaksas es precīzi nezinu, bet lēšu uz apmēram 11-12 EUR/m². Kopumā skrūvējamais darbs bija uz kādām trim dienām, sākot ap astoņiem un beidzot ap desmitiem. Pirms tam, protams, vēl kāds laiks tika pavadīts to visu sazāģējot, sagatavojot un apstrādājot. Kopā ir apmēram 120 koka detaļu (neskaitot tikpat daudz līstu), kā arī tika iztērētas kādas 1200-1300 skrūves. Tāds normāls konstruktors..

Plēvi lielākoties liku viens, izmantojot divas kāpnes (iekšā un ārā, lai var ātri tikt klāt) un četras spailes, lai vajadzīgajās vietās to pieturētu un varētu nostiept. Tas tika darīts ļoti vējainā dienā, tāpēc bija diezgan šausmīgi, taču brīvdienas ir tad, kad ir brīvdienas. Lai gan plēvi nopirku ar lielu rezervi (+30 m²), beigās tāpat iztērēju visu, un to atgriezumu nemaz nebija pārāk daudz. Bet nu taisnstūri uz trijstūriem likt nav arī nemaz tik elementāri, ja. Korpusu lielākoties salikt palīdzēja kopijs, to viens nevarētu, pārāk smagi un nestabili vienam.

Ja otrreiz taisītu, šo to darītu citādāk. Droši vien plastmasas caurules vietā, kas izmantota savienojumos, būtu labāk izmantot metāla cauruli, bet tad arī – kur to dabūt tik lielā izmērā, kā sagriezt 40 gabalos.. Šie savienojumi ir ļoti vienkārši – aukstā ūdens plastmasas caurule, kura pievilkta pie koka ar metāla lenti. Plastmasa ir krietni bieza, bet tik un tā plastmasa.
Arī apakšējās daļas pacēlums uz trijsūriem, iespējams, nebija spoža ideja – to virsotnes nav virs savas apakšmalas, līdz ar to tur nekas nav gluds un vienkāršs, bet nu trijstūris toties ir trijstūris – izturīgākā dabā esošā figūra, to man ir daudz. Turklāt labāk iekļaujas dizainā, ka ir tikai trijstūri.
Un lūku nekad nevar būt par maz, varēja būt visas piecas, reizēm noderētu tik dažādā klimatā.
Plēvi šur tur nav izdevies ideāli nospriegot. Un vēl daži sīkumi.
Kā arī pati būvēšanas secība – vispirms tapa durvis, pēc tam kupols ar durvīm paredzētu caurumu un tad kupolā tika iestiprinātas durvis. Precīzāk būtu bijis uzbūvēt pilnu kupolu, pēc tam tajā uztaisīt caurumu durvīm un tās ielikt vietā.

Viendien kāds garāmbraucējs piestāja apskatīties klātienē un parunāties – viņi ar sievu arī tādu gribot uzbūvēt, tad nu parādīju, pastāstīju. Tā kā drusku lepojos, ka esmu kā piemērs, heh. No otras puses vienlaikus ceru, ka tādas ekskursijas nebūs regulāras, hh. Kaimiņiene jau teica, ka vismaz vienreiz redzējusi tūristus uz ielas apstājamies, lai nofotografētu. :/

Jocīgā lieta ir tāda, ka, pa iekšu darbojoties, ik pa laikam kārtīgi jāapskatās apkārt un mirkli jāpadomā, lai noorientētos, kāds ir mans stāvoklis pret pasauli, kur īsti ir dienvidi, uz kurieni viss tieksies, jo plēve ir maztransparenta, apkārtni īsti neredz, un laukums ir apaļš.

Janvārī tiku pie MiBand2, jo bija nejēdzīga atlaide un jau sen gribējās, un mēs visi atceramies fjanvāri. Tā nu tas sāka skaitīt un mērīt, un, re, gada beigās izrādās, ka nejauši var aiziet diezgan tālu.

Pat nemaz necenšoties, tikvien kā ikdienā sanāk, šitā 13 gadu laikā var apiet apkārt zemeslodei pa garāko ceļu, sooo much room for activities.

Da lat da (Da lat da)
Da lat da (Da lat da)
Da-da-da dun-diddle un-diddle un-diddle uh da-da

Nezinu, ar ko jūs šoziem nodarbojaties, taču es vakar un šodien stādīju puķes, haha. Nav gluži parastais dārza darbu laiks, jo zeme sasalusi un sniegs vēl pa virsu (te viss nav nokusis), bet kaut ko darīt vajadzēja.

Līdzīgi kā pirms gada šonedēļ Depo nomaļā stūrī atkal atradu stendu ar tulpju sīpolu izpārdošanu. Zinu, ka pirkt augus Depo skaitās sliktais tonis, bet baltas, oranžas un rozā krāsas man vēl nebija un tie maksāja trīsreiz lētāk kā vēl pirms mēneša, tāpēc kāpēc gan ne, jo iepriekšējā pieredze ar melnajām "Queen of Night" bija ļoti laba. Zemē ierakt, protams, neko nav iespējams, bet es tās sabāzu lielajos puķpodos un noliku pagrabā līdz pavasarim. Tulpes puķpodos ir ļoti ērti, jo tās var salikt redzamā vietā, kad zied, un pēc tam pārvietot kaut kur tālā kaktā, lai atlikušo vasaru gatavojas sīpoli. Pie reizes par līdzīgi dažas reizes samazinātu cenu nopirku kaut kādus dekoratīvos sīpolus – nezinu, kas tur sanāks, bet no bildītes noprotams, ka tie ir tie, kas zied kā perfekti apaļas bumbas. Komplektā bija arī sēklas, taču tām gan būs jāgaida līdz pavasarim.

Kas ir tie cilvēki, kuriem tik ļoti, TIK ĻOTI traucē ikgadējā pāreja uz ziemas un vasaras laiku, ka nu pilnīgi acīs cērtas? Kāpēc viņu dēļ tagad visā Eiropā ir jāatceļ gauži saprātīga un jau sena ideja, kā lietderīgāk izmantot dienas gaišo laiku? Jā, tā tika ieviesta pēc kara, lai efektīvāk izmantotu knapos energoresursus. Jā, mūsdienās jau atzīts, ka elektrības patēriņš tāpat tikpat kā nemainās. Taču ieguvumi no dienas gaišā laika saprātīgas izmantošanas ir ne tikai naudā mērāmi.

Somijas parlamenta komiteja secināja, ka pulksteņa rādītāju pagriešana divreiz gadā izraisa cilvēkiem īstermiņā miega traucējumus, pasliktina darba spējas, kā arī var novest pie nopietnām veselības problēmām. Somiem šī prakse var šķist sevišķi apgrūtinoša, jo viņi tajās nesaskata lielu labumu.

Tā kā pulksteņa laika pāreja no ziemas uz vasaras un otrādi izjauc cilvēku bioloģisko ritmu, kas visvairāk ietekmē mazus bērnus, cilvēkus gados un cilvēkus ar hroniskām slimībām, tad kopumā sabiedrība iegūs mazāk nevajadzīga stresa.
manabalss.lv: visu gadu vasaras laiks, neveicot pāreju uz ziemas

Cilvēki ceļo uz citām laika joslām. Cilvēki atgriežas savā laika joslā. Cilvēki iet atvaļinājumos. Cilvēki atgriežas no atvaļinājumiem. Cilvēki paši izdomā mainīt dienas ritmu, pārcelties dzīvot tuvāk vai tālāk no darbavietas, dažas dienas strādāt attālināti. Cilvēkiem ir nedēļas nogale. Tas viss ir bīstami, to nedrīkst pieļaut – tas ir nevajadzīgs stress īstermiņā!

Un tad ir divas stundas gadā. Gadā ir 8760 stundas, līdz ar to tās divas sastāda tikai 0.02%. Ja pieņem, ka "bioloģiskā ritma izjaukšanu" cilvēks jūt kādu nedēļu (būsim godīgi, pēc nedēļas neviens vairs neatceras, ka bija jāgriež pulkstenis), tā tik un tā ir ļoti niecīga daļiņa no visa gada laika. EK aptaujā par to izlēma četri no 513 miljoniem ES iedzīvotāju – 0.8%.

Paliksim ziemas laikā, savā īstajā joslas laikā. Tad vasarā saule rietēs jau pusdesmitos, toties lēks 3.30 (TRIJOS-IDRITVAI-TRĪSDESMIT).

Pāriesim uz mūžīgo vasaras laiku. Ziemā saule lēks tikai desmitos no rīta, būs superīgi, ņemot vērā arī to, ka ziemā lielākoties jau tāpat ir apmācies un tumšs. Rietēs stundu vēlāk – puspiecos, bet cik daudzi to vispār pamanīs, tai laikā sēžot darbā?

Atradu soulmeitu. Viņa, pro'ms, tiešām ir otrā pusē – rakstniece Austrālijā.

Jābet ar roku rakstītajā nevar pakāpties atpakaļ, iestarpināt vēl kādu rindkopu vai sešpadsmit, pārkārtot, labot, labot, izlabot, pārrakstīt no jauna un ieviest plūdenu skaidrību. Datorrakstam toties ir spelčekera uzticamais plecs un vienmēr noderīgais "delete" taustiņš. Svētā trīsvienība – ctrl-a-delete.

Viens no grandiem, varbūt Stīvens Kings, varbūt nē, stāstīja, ka savus garabērnus tāpēc raksta tikai ar rakstāmmašīnu, citādi sliktajās dienās būtu nodzēsis labu tiesu dižpārdokļu, bet iznīcināt papīrčupiņu jau prasa piepūli un laiku atdzist.

Poll #21259 Meinstrīmo?
Open to: All, results viewable to: None

Ar kuru roku tu spied tuksnes taustiņu uz klaviatūras, kad raksti tekstu?

Izdarīts ir daudz mazāk kā bija domāts, taču laikam jau tā notiek.

Pavasarī stādītās abas krūmmellenes ir labi padevušās augumā. Pat tik labi, ka man radās diezgan nopietnas bažas, vai tās ar tik jaudīgiem dzinumiem maz spēs pārdzīvot ziemas salu. Iespējams, ka pie vainas ir jūnija beigās tām uzlietā nātru vircas susla, ko man, protams, ieteica nedarīt, taču pēc tam tie krūmiņi sāka aug tik strauji, ka bail. Septembra beigās jaunās galotnes bija vēl tādas pavisam zaļas un slābanas, taču tagad šķiet, ka kļūst stingrākas un tumšākas. Nesen uzkaisīju mazliet rudens mēslojuma (kālijs utt.), varbūt tas sāk iedarboties. Vai paspēs pavisam pārkoksnēties, lai nenosaltu, joprojām ir šaubīgs jautājums. Bet nu vislabāk jau mācās no savām kļūdām, ne.

Tagad rudenī piestādīju blakus vēl divus krūmiņus no citām šķirnēm. Tie tagad izskatās tikpat necili kā otri divi izskatījās pavasarī, taču tiem bija izcili koši sarkanas lapas – tie divi no pavasara vēl īsti nekrāso lapas.

Siltumnīcā un mazdārziņā esmu pāraudzējis laikam visu, ko vien varēja. Gurķi regulāri pārgatavojās, bet tur grūti noteikt, kad vēl mazliet var un kad jau ir par daudz. Tomātiem viegli, tiem jau pēc krāsas skaidrs. Salāti vairākas reizes pārauga. Redīsi arī. Puķkāposti pārziedēja, tikai pēdējais vēl izskatās atbilstoši standarta prasībām (vispār man no sešiem iesētiem seši arī izauga, labi). Burkāni pārauga. Bietes vēl nepārauga, tās ir labi padevušās (ja vēl būtu ideju, ko ar tām tik daudzām darīt). Zirņi arī pārgatavojās. Paprika siltumnīcā tiešām izauga, nogatavojās, viss kārtībā. Ar to gan bija daži pārsteigumi, jo uzzināju, ka augot tā ir gaiši zaļa, pēc tam kļūst neveselīgi brūna (jau nodomāju, ka esmu iekaltējis/pārlaistījis/dabūjis kādu kaiti, un viss būs beidzies), taču tad tā tiešām kļuva pareizi sarkana un viss sanāca.

Nu, tendences laikam diezgan skaidras – mani saista process, bet rezultāts ir otršķirīgs. ¯\_(ツ)_/¯

Interesanti, ka nesen daudz kas sāka no jauna ziedēt. Tomāti ļoti intensīvi vēl joprojām. Gurķi arī mazliet, bet, protams, bezcerīgi. Tā pati paprika no jauna sāka ziedēt un audzēt. Arī parastā zemene uzziedēja. Mazliet vasaras aveņu pat vēlreiz ienācās septembra beigās un turpina joprojām.

Mēnešzemenes ir interesantas zemenes, iepriekš par tādām nezināju, tās tiešām ražo (mazliet, bet tomēr) visu vasaru. Tirgū tantiņa pastāstīja, ka zemenes ir клубника, bet mēnešzemenes – земляника.

Dārzeņu fizāļi arī ir ienākušies. Tie ir tādi dīvaini auglīši. Nevar teikt, ka būtu negaršīgi, taču nav arī garšīgi. Ēst var un esot ļoti veselīgi (kā vietējs kivi), taču diez ko daudz nemaz nevar apēst. Kamēr tie gatavojas, tie izskatās pēc parastajiem ogu fizāļiem – tāds pat apvalks (indīgs, btw). Kad nogatavojas, apvalks pārplīst un iekšā ir tāds kā mazs, zaļš tomātiņš. Angliski tos tā arī sauc par "tomatillo", un vispār tie nāk no Meksikas, kur ir kā mums kartupeļi – tikpat izplatīti un plaši pielietoti. Domāju, ka audzēšu tos arī nākamgad – ja ne tik daudz augļu dēļ (nēnu, varbūt vēl pieradīšu), tad kaut vai kā sezonālo dzīvžogu, ar ko aizsegt dobes, jo aug tie tiešām vareni – tiem noteikti nepieciešami stingrus balsti, un tad mierīgi izaugtu 1.5-2 metru augstumā. Man tā arī būtu bijis, ja ne tā liktenīgā ābeles galotne.

Mazo ogu šogad bija ļoti daudz, taču ar lielajām tā švaki. Arbūzi neizauga nemaz (pārsteigums, pārsteigums) – auga, ziedēja, bet nekā. Ķirbji arī ne – viens mazs bija un izčibēja. Kabačiem katram bija pa tikai vienam kabacītim. Vismaz uzzināju, ka kabači aug vienā kompaktā vietā, nevis stiepjas kaut kur ārēs kā ķirbji un arbūzi. Melotriju arī, protams, iesēju par vēlu, tā ziedēja, bet neko vairs nepaspēs – ārā jau novīta, siltumnīcā vēl knapi turas.

Ar ziediem un plāniem tā arī īsti nekas nesanāca – līdz plānotajai puķudobei netiku. Cerams, ka nākamgad. Krokusi uzziedēja un noziedēja divreiz. Hiacinšu sīpolus nokavēju sabāzt zemē. Tulpju sīpolus vēl laikam nevar bāzt zemē. Un vēl nezinu, kur to darīt. Pa vasaru esmu iestādījis dažas ziemcietes, kas varbūt augs arī nākamgad – lāčactiņas, perovskijas, rudbekijas, helēnijas un vēl kaut ko. Starp citu, klinšrozītes ir ļoti smuki krūmiņi, lai arī nekāda sakara ar rozēm. Nākamā pavasara svarīgais projekts būs piemājas puķudobe – pašlaik tā ir (nopūta). Ā, un lobēlijas nekad nevajag iekaltēt – pat ar vienu reizi tur nekas vairs īsti neatdzīvosies pa visu vasaru.

Sadarbojoties ar dill, pārdomu vieta "soliņš" tika pārdomāts un kļuva kokaināks. Manuprāt, tagad ir līdzīgāks dārza dīvānam par pirmo variantu.

Ja nu kāds to vēl nezināja, tad izrādās, ka parasts zālājs nav vienkāršs zemē nomests zaļums, tas prasa arī diezgan daudz darba. Vasarā to parasti bija jāpļauj divreiz nedēļā, jo auga strauji. Tagad, kad bija aukstais laiks, varēju nepļaut divas nedēļas – stāvēja uz vietas. Šajās brīvdienās atkal nopļāvu, pie reizes automātiski savācot visas lapas. Kad tik silts un saulains laiks un mauriņš atkal tik tīrs un zaļš, tad uznāca tāda ļoti vasarīga sajūta. Droši vien pēdējoreiz šogad. (Lai gan tā es biju domājis arī iepriekš.)

Ko darīt, protams, vēl ir arī šogad, bet tas jau vairs nebūs nekas tāds. Laikam viss.

Tā kā vēlēšanās ir daudzi, kas balso ar pārliecību "vismaz būs interesanti", tad būs ļoti interesanti, kad daži sāks īstenot savus izteiktos draudus sabiedriskajiem medijiem un KNAB personīgu iemeslu dēļ.

Vēlēšanu sakarā vienmēr atceros hope.less (hopeless) stāstu par Partijām un Vēlētāju. Tur bija stāstīts par Vēlētāju, kurš piesēdis parkā uz soliņa pēc kopošanās ar Partiju (pēc nobalsošanas), laimīgs, ka viss noslēdzies un tagad būs labi. Viņš jau no paša rīta juties svinīgi, sapucējies un gājis uz iecirkni, atbildīgi izvēlējies pareizo sarakstu un ielicis to aploksnē. Parkā pie viņa pienāk kāds un sāk stāstīt, kā ir patiesībā, ka tas viss ir daļa no plāna un patiesībā nekādas izvēles nav, ka vēlēšanas bija viltība, ilūzija, lai sniegtu sajūtu, ka Vēlētājam ir nozīme, ka politiķi priekšvēlēšanu laikā inficējas ar HIV (halucināciju un idealizācijas vīruss), bet pēc vēlēšanām sāk slimot ar AIDS (aizmirst iepriekš dotos solījumus).

Tas bija ļoti sen, Moral Pain un Times.lv laikos, un stāstu vairs neesmu atradis.

Esmu diezgan pārliecināts, ka, ja kāds saka "valstij jāsāk ar sevi", tad īsti viņš nesaprot, kas ir valsts un kas – viņš pats. Bet ir mīļi, ka plāno likvidēt Kultūras ministriju.

Uz jautājumu, kāpēc partijas programmā nav iekļauts kultūras jautājums, Gobzems atbildēja, sakot, ka "mums nav par kultūru nekādu jautājumu, jo valstij kā tādai nav jāregulē kultūras procesi, vienīgais, ko valsts var darīt, ir dalīt naudu."
Delfi.lv: 'KPV LV' – sarkano līniju trūkums un ārkārtas vēlēšanas. Pilns ieraksts

Tad varētu kulturāli aizliet acis.

Ar Mežezeru.

..

Pirms septiņiem.

Vasarā, skatoties nākotnes laikapstākļu prognozes vēsākās dienās, vienmēr ir pārliecība, ka tas tikai tagad tā, tas jāpārdzīvo, pāries un pēc dažām dienām vai vismaz pēc nedēļas atkal būs silts, gaišs un sauss. Rudenī nē. Rudenī kļūst tikai aukstāks, slapjāks, vējaināks.