Pegijas · Lī · interjers

Likās jau, ka esi saniknojies. Viss besī, ja?

nicinu šahu

Jā, Tu esi dažus līmeņus virs manis.

Pārlasījos: "Necienu", un aizfantazējos.

Pfff. "Pa seju" nav nopietni. Nu, bungā kādam pa seju, a šim vienalga, viņš ar vieglu pretīgumu tajā pašā sejā aiziet. "Salauzt degunu"; "izriezt žokli"; "izraut gāmuru" - tur cilvēki ieklausās, jūt drēbi.

nu, dariet, kā jums ērtāk

Precizēsim. Kas ir "normāls" tavā interpretācijā.

Nopietni?

Šajā ierakstā nav runas par manu normāls interpretāciju (man tādas nemaz nav, starp citu)

sorry, tad es nesaprotu, par ko ir runa.

Par saprātu apkaunojošu pieņēmumu, ka ir kaut kas tāds kā normāls.

Tas ir - par to, ka neviens īstenībā, sirds dziļumos, tāteikt, negrib būt gejs, bet grib būt normāls. Bet ja nu tā gadījies, tad vispār jau būtu pelnījis līdzjūtību. Pa seju tādam pieņēmumam!

a lesbiešu audzināts bērns?

Es vēl tādu geju pāri, kuram varētu uzticēt bērnu, mūžā neesmu saticis.

es zinu divus uzreiz tepat Latvijā, un kādu vienu ASV, ja mazliet apdomā

Cik ilgi viņi ir kopā un galvenais - vai viņi paliks kopā? Nu kaut vai tik ilgi, kamēr bērns kļūst pilngadīgs. Es Latvijā zinu vienu pāri, kas dzīvo kopā gadiem, un arī tad vēl nevar zināt, vai tur ir siltums un uzticība viņu starpā. Un vai viņi var bērnam iedot vienlaikus to, ko var iedot tikai māte, un to, ko var iedot tikai tēvs. Un vēl galvenāk - kā viņi domā iedot tam bērnam apziņu, ka viņš dzimis no abiem, nes sevī abu divu gēnus, asinis un senčus entajās paaudzēs? Ja nav gēnu un vienas asins, tad tie nav nekādi vecāki, bet divi patēvi vai divas pamātes.

Oho

ko nozīmē šis oho?

Nopūtu, protams. Atvaino.
Jo nav tādas lietas kā tradicionālā ģimene. Un pēctecības apziņu (ja nu tas pēkšņi ir svarīgi) nodod ar audzināšanu nevis ar gēniem

Tev laikam ģimenē nav īpaši labi gājis, ja šī apziņa nav svarīga. Nez, es sevī jūtu gan tēva pusi, gan mātes pusi. Pat ārējā izskatā, un, jā, man tas ir svarīgi.

Ir labi gājis. Un tēvs ir pamatīgu dzimtas kolektīva sajūtu iedevis. Mamma pa savu līniju mazāk, tur es pats esmu interesējies. Bet es varu iztēloties situāciju, ka to dara citi cilvēki vai ka man rodas interese par citām piederībām (un man tāpat kā tev iet grūti ar tā saucamo geju kopienu)

Tur jau tā lieta - IZTĒLOTIES - iztēlošanās ir vislielākais sūds pasaulē.

Jā, taisnība. Iejusties droši vien bija jāsaka. Iejusties citu ādā

man jāpārdomā Tevis teiktais. Daudzi būtiski jautājumi.
Man šobrīd ir jautājums, kas uztrauc- kāds mans labs draugs no skolas laikiem, gejs, kopā ar savu partneri un lezbiešu pāri laida pasaulē bērniņu. Meitenei projekts "bēbis" apnika, mana drauga partneris, kurš tehniski ir tēvs nodevies karjerai un reti Latvijā, tikai sūta uzturnaudu, un bērnu reāli audzina mans draugs. Es nezinu, kas notiks, kad bērns sāks iet skolā. Būs taču jautājumi, un sīkie un viņu vecāki, un Latvijas sabiedrība tam toč nav gatava.
Par emoicionālajām un vērtību lietām, kā jau minēji, Tu uzdevi labus jautājumus. Man jāpārdomā. Tie abi LV pāri ir kopā jau ļoti sen, un viņiem ir vienas no saskanīgākajām attiecībām un mīlām, ko esmu redzējusi, daudzi heteropārī uz šito nav spējīgi. Inteliģenti, pārtikuši, kvalitatīvi (ja tā drīkst izteikties), talantīgi cilvēki. Teorētiski - viss, ko vien bērnam ideālos apstākļos varētu sniegt, ir viņu spēkos. Bet jā, laikam jau divi audžutēvi būtu adekvātāks jēdziens...Baigi neviennozīmīgi tas viss ir...

Jā, ir neviennozīmīgi. Arī tādā ziņā, ka likumdevējs šajā situācijā ir tas bērns, jo viņš iznes visu tādas ģimenes smagumu, kamēr abi tēti vai mammas ir pieaugušie un viņiem citi motīvi un cita domāšana. Tādas ģimenes ir grūti pieņemamas, es domāu, tāpēc, ka mēs tomēr vairumā gadījumu esam uzbūvēti no tēta un mammas, pat ja arī dažreiz ne bioloģiski. Nu man mamma bērnībā piemēram dziedāja šūpļadziesmas. Neiztēlojos, ka tētis to būtu darījis. Mammas dziedāšanā tomēr ir kaut kāds tāds elements, kāds tēva dziedāšanā nekad nebūs.

Man savukārt bija pazīstamas divas lezbietes, baigi sabiedriski aktīvās. Un uz tādas sabiedriskās aktivitātes viļņa izdomāja, ka grib bērniņu. Mēģināja mākslīgi, nekādi nesanāca. Tad atrada džeku, kas bija ar mieru pārgulēt ar to vienu lezbieti. Izdevās. Palika stāvoklī, staigāj abas laimē. Īsu brīdi. Jo pēc pārgulēšanas ar to džeku tā lezbiete pēkšņi saprata, ka nemaz nav lezbiete, un sākās kaļika-kakaļinka, laimīgā lezbiešu ģimene izjuka un jaunā māmiņa aizgāja pie tā apaugļotāja. Labi, ka to bērnu pan'ēma līdz. Otra, tā pamestā, atbrauca pie mums un sāka stāstīt, ka viņai jau nemaz tas bijušās draudzenes bērns bijis vienaldzīgs, ka viņa piekrita tam tikai tāpēc, ka tā otra gribēja. Tad tai pie tā veča aizgājušai atkal uznāca kaut kāds bzdinkš un tā sāka atkal zvanīties vecajai draudzenei, bet tai jau pa to laiku nomainījušās trīs citas lielās mīlas. Un tā tas bērniņš tur nezin kur mētājas, kamēr mamma skrien pa pasauli lielās pišas meklējumos. Bet nu galvenais jau, ka geju tiesības un tā. Principā, tā teikt.

pardon, protams, bet ar ko heterō pāri nahuj labāki? heterō jau arī pišās sievām/vīriem aizmuguriski, ja sagribās, šķirās pa trim lāgiem, kad riesta laiks, un par bērniem pofig, jo tam ir vecmammas, kā jau tradicionālās ģimenēs pieklājas :) mi vsje sģelani iz mjaso, nekā jauna.

to tu vari saviem brālīšiem trusīšiem stāstīt

saviem?
nē, es to stāstu tev, jo tu te visiem lielies ar savu vienradzi - izdevušos tradicionālo ģimeni, kurā tev paveicies piedzimt - un aiz lielas laimes nesaproti, cik tava vienradža seksuālā orientācija ir nesvarīga.

te ir pavīdējis gana daudz piemēru par homoseksuāliem pāriem, kur daudz uz sevi dročījošu neirōtiķu un narcisu u.c. nezkādu izvirtuļu, kam bērnus pat gūglēt nevajadzētu ļaut, bet fakts ir tāds, ka tādu ir liels vairums arī heterōcilvēku, viņiem gan diemžēl neviens ar likumu neaizliedz taisīt un traumēt bērnus. mēs visi esam vienādi sapisti un mums visiem pienākas vienāda augstuma latiņa, ja sagribās pēcnācējus.

(Slow clap)

Interesanta teorija par to mammas dziedaashanu.
Man teetis shuupuljdziesmas dziedaaja (hobijtipa muuzikjis). Jo mamma, manas pasaulee naakshanas laikaa, veel instituutaa studeeja, sesijas, rezidentuiras utt, liidz ar to arii teetis uznjeemaas aukleeshanu. Es no teeta arii pati dziedaat iemaaciijos, taa ka es neteiktu, ka teeva dziedaajumaa nav kautkaada "elementa"

man arī teica, ka nevar bērnus uzticēt. tāda tur psiha narkomāne un kas tik ne.

Nu bet tu taču dzīvo ar Ingmāru un saviem bēbīšiem un nešķiries. Cerams, arī nešķirsies. Un tu taču savus bērnus pati piedzemdēji. E. ir līdzīgs tētim, un nesaki, ka jūs to neesat pamanījuši un tas nesagādā zināmu prieku. Un apziņa, ka tevī rit tavu vecāku asinis, pat izskats un raksturs, un kur nu vēl senči, kas dzīvo gēnos. Tas dod bērnam piederības apziņu, ne tikai cilvēcisku, bet fizisku. Kad aiz viņa stāv visa dzimta. Bērns taču sajēdz, ka tā ir mamma no kuras tu esi nācis un tas ir tētis, kas tevi mammai uztaisījis. Viņš ir tava puse, viņa otra puse, tu esi uztaisīts no viņiem abiem. Tā apziņa. To neviens geju pāris nevar iedot. Tas, ka var būt visādas mīļās tantes, to jau neviens nenoliedz. Bet viens ir mīļā tante, bet otrs īstā mamma, no kuras tu vari uzzināt, kā viņa tevi nēsāja, kā dzemdēja. No vecākiem tu vari uzzināt, kā un kad viņi tevi taisījuši un tādā garā. Nez, man tas ir svarīgi. Varbūt tāpēc, ka man bija forša ģimene. Cik esmu gejus sastapis, visi kaut kādi galvā sapisti, pāremocionalizējušies, seksa apsēsti, histēriski un ļoti, ļoti uz sevi un saviem pārdzīvojumiem vērsti. Bet tas vēl tā. Es nezinu nevienu geju pāri, kas būtu nodzīvojis kopā 18 gadus. Zinu dažus, kas ir dzīvojuši kopā diezgan ilgi, bet tie atkal nav uzticīgi viens otram, bet laiž apkārt trīsdirsu augstumā, aicina ciemiņus uz grupņikiem un tādā garā. Pārsvarā šīs attiecības ir īsas, gads divus, trīs augstākais un tas jau ir daudz.

Var jau teoretizēt, bet iedodiet piemērus. Kaut vai ilgstošu attiecību piemērus. Cik piemēram Simamuram ir ilgākās attiecības. Vai Streipam, kurš tā uzstājas par šo jautājumu. Bet pats ta kā realitātē? Viņam ir stabils partneris ar ko viņš monogāmi dzīvo desmitgadēm ilgi? Ja ir, tad ok, tad viņš var pieprasīt geju laulības un vēl tur ko. Bet ja loveri nāk un iet un nevar pat savas stabilas attiecības uzturēt, kur tur vēl bērns.

visiem nesanak piedzimt pārī, kurš nešķiras, ir laimīgs, pārticīgs. ja neskaita zīdainīša pupošanu, kuru citās valstīs neļauj darba likumi, visu pārējo audzināšanu var izveikt jebkura mīloša sirds.

Man personīgi ir svarīgi, ka esmu dzimis tieši no mammas un ka viņai mani ar savu sēklu uztaisīja mans tēvs. Man tas IR svarīgi. Es neapstrīdu mīlošas sirdis. Jo vairāk, jo labāk. Visādas labās Ilzes un Ārijas un onkuļi Kārļi. Bet lai cil laba nebūtu tante Ārija, viņa nekad nebūs īstā mamma. Viņu var mīlēt kā jebkuru citu mīlošu sirdi.

protams, jo mamma tevi it milejusi un audzinajusi. bet tie liktena paberni, kurus mammas pamet un nemil, spej milet tanti Āriju.
mana brala sievu audzinaja tante, jo mamma bija psihenee. vina par mammas nomirshanu sevishki nepardzivoja, bet tantes gan.

Skaidrs ka. Bieži tās labās tantes ir mīlošākas par īstajām mātēm. Un skaidrs, ka pārdzīvoja par tantes nāvi. Daži pārdzīvo pat par Džordžu Maiklu, kur nu vēl par mīļo tanti.

Bet tas nav galvenais visā šajā lietā - es joprojām gaidu pozitīvus geju ģimeņu piemērus. It īpaši es šos piemērus gaidu no tiem lielajiem geju laulību cīnītājiem. Jo atdot bērnu diviem cilvēkiem, kuri pēc gada vai diviem pateiks viens otram čau un aizies katrs uz savu pusi, ir kaut kā ne īpaši. Un es tiešām nezinu nevienu geju pāri, kuram varētu uzticēt bērnu. Idejas, kamēr tās ir ideju līmenī, ir labas, bet praksē un ar personīgajiem piemēriem kaut kā diezgan šķidri.

grūti LV kadu nosaukt, jo nav jau atlauts. bet reku puisitis dzied, ka vinam labi: https://youtu.be/bjchfGouxPg

a un Holandee, kad stradaju restorana, bija klienti - miloshs daudzgadigs vechu paris, kas audzinaja surinamieshu meiteni.

Nu pie mums gadiem ilgi dzīvot kopā un mīlēt vienam otru nav gan aizliegts. Es nezinu, man vienam laikam gadās visi šitie superemocionālie, sevi plosošie un urdošie histēriķi, kas ir pārkoncentrējušies uz savu nelaimīgo dzīvi un neskaitāmajām mīlām, katru mēnesi citām. Un tie kurus zinu, kas dzīvo kopā ilgāk par 10 gadiem (2 gadījumi), tie savukārt nav vairs gluži pāris, bet pišas apkārt katrs ar saviem, vai aicina trešos guļamistabā. Man jau pieaugušam slikti paliek, kad iedomājos kaut kādas apkārt staigāšanas un poliamorijas, kur nu vēl bērnam. Bet arī bez bērniem, vienkārši tāpat divatā kopā dzīvojot - visi mani draugi geji ir ātrāk vai vēlāk šķīrušies un man ir nācies vērot tās ārprāta scēnas, kautiņus, kliegšanas, bļaušanas, kas aiz šo smalko, inteliģento gejiņu durvīm notiek. Nevienā no šīm "ģimenēm" es bērnu nelaistu. Tāda, luķ, man pieredze tīri praksē. A skaistās idejas var iet bekot. Jo idejas ir idejas, bet realitāte ir realitāte. Cita lieta, ja es tiešām redzētu kādu tādu pāri, pozitīvo piemēru, reālu.

Uz tikpat pirkstiem saskaitāmas "pareizās" ģimenes, no kurām nevienam neniezētu nagi bērniņus izglābt.

Es pats, ja būtu bērns vai pusaudzis, negribētu augt geju ģimenē. Es kā bērns vienkārši brēktu trīs strautos - kur ir mamma? - un ko man tie geji varētu atbildēt. Es esmu tava mamma? Nē, tu neesi mamma, tu esi onkulis, es gribu mammu. Mammu un viss. Un visas skaistās teorijas aiziet podā. Nedosiet man mammu, vainojiet sevi paši. Es domāju, ka pastāv ne tikai mātes instinkts pret bērnu, bet arī bērna instinkts pēc mātes.

Kaut kā pēc savas mērauklas Tu visus gribi te mērīt un pasludināt savu ierobežoto pieredzi (jo katra atsevišķa pieredze ir ierobežota) par supernormālo.

a pēc kādas tad man vēl mērīt, pēc tavas varbūt? interesanti, kā tu to iedomājies. es taču vispār neko par tādu dumjoputnu nezinu. bet tiešām - pēc kādas mērauklas, a? protams, ka mana pieredze ir ierobežota. a ko tu iedomājies, ka tava nav ierobežota? es gan neko par supernormālumu neko neesmu minējis. vai man sava pieredze būtu jāuztver kā nenormāla? Tas, ka man ir mīloši vecāki, kurus es mīlu, tas ir tas nenormālums? vai tas, ka bērns rodas no sievietes un vīrieša dzumsakara, tas arī ir kaut kas nenormāls? Vai varbūt tu gribi te atnākt un nodzīvot manu dzīvi? cik tev putniņ gadu, tev vispār pietiks laika? katrs dzīvo savā virpulī un nekādu citādu pieredzi nemaz nevar izjust kā vien savu un arī citas pieredzes, kuras manī iekļūst, arī paŗvēršas par manu pieredzi, jo es to redzu ar savām acīm (gan reālajām, gan metaforiskajām). man tu esi tikai burti, kas iekļuvuši manā apziņā un es te tagad kaut ko klabinu. jebšu tu esi iedomājies, ka varētu man kaut ko jaunu par šo pasauli, putniņ? nu varbūt izklaidēt tu mani varētu? smagi šaubos, kaut kā neredzu tevī izklaidējošo resursu.

Vispār šajā diskusijā cilvēki pret Tevi ir laipni, paskaidro, neapvaino, kāpēc lec uz ecēšām un svaidies ar patronizējošiem izteikumiem? Miers ar taviem pareizajiem vecākiem, nu brīnišķīgi, tāda ir bijusi Tava pieredze, sapratām. Citiem ir cita pieredze un tajā iekļaujas citas veiksmīgas bērnu audzināšanas paradigmas.

pirmkārt, ar patronizējošiem izteikumiem pirmais sāki izteikties tu. otrkārt, es nesapratu to vienskaitļa pāriešanu daudzskaitlī ("sapratām"), vai arī tu runā visas cibas vārdā, tā patronizējoši, vai arī jums tur diviem ir viens profils. bet padirs, padirs vēl, man tieši ir attiecīgais garastāvokli, lai ar kādu sadirstos un saceltu kārtējo melno vilni pret sevi, mana mīļākā nodarbošanās, ar pliku vēderu no kalna lejā pa klinšainu nogāzi.

Nu nē, man nav nolūka dirsties, arī aizrādījums par mērauklu bija tikai aizrādījums, varbūt noder.

man, cienījamo skolotāj, vairs nav tie gadi, lai jūs pie manis nāktu ar saviem aizrādījumiem. tā ka atā un uz neredzēšanos. nevēlos no jūsu puses vairs dzirdēt nevienu komentāru.

tavs loks ir bohēmiķi, un daudziem viņu bohēma barojas bo tā, ka vini sabiedrībā ir outkāsti. manos dragis arī hetriku loks pārāk neturas pāros. varbūt vienīgi, kad 3 berni jau ir un naudas vairs krogum nav, tad nav kur citur likties.
neviens nespiež gejus vai vispar kādam adoptēt kādu. bet ja gejs jūt vilkmi audzināt un rūpēties, kāpēc viņam to liegt. bērns audzina vecāku, liek būt atbildīgākam. pat sunītis audzina.
turklāt gejs negejs, hetriks petriks, cilvēkiem mēdz būt ļoti specifiska seksa dzīve. tas ka esi vecāks, nenozīmē ka ik vakaru baltos naktskreklos svecītes gaismā un misijas pozā kopojies.
vecāki bieži to tik gaida, lai bērni paaugas vai aiziet gulet, un var nodoties savām neķītrībām. tu man liekas vienkārši esi tikls kā sv.Nikolajs.

Mani vecāki nodzīvoja kopā 40 gadus un apkārt nestaigāja, un mani vecvecāki, vismaz pa tēva līniju, tāpat. Uztaisīja bērnus un gulēja atsevišķi. Un bija stipra ģimene, kopā cēla māju, kopa laukus un lopus, kopā gāja bēgļos, kopā atjaunoja drupas, pēc tam auklēja mazbērnus. Es, paldies Dievam, esmu dzīvojis vidē bez maucībām un apkārt pa pasauli pišanās. Es vispār nesaprotu, kā var nopisties ar kādu, kuru tā pa īstam dziļi nemīli kā cilvēku. Vienreiz ar vienu princi to izdarīju - pilnīga nulle. Ņi majo, tāda pišanās pa pasauli un seksa kults vairāk visādiem urļakiem.

laukos varbūt tā arī ir, bet pilsētās cilvēki viens gar otru trinas, reizēm papišas, jo vienmēr jau kāds ir bez pāra.

Nu es nekā baigi aizraujošo seksā neredzu. Boring and overrated. Nē, es varu nopisties, ja vajag. Varu tā un varu šitā, un ir ok. Es vienkārši neuzskatu to par kaut kādu ohh. Ir-ir, nav-nav, pohuj. Nav seksa, nav problēmu. Un man ir nenormāli žēl, ka es tik daudz gadus domāju, ka arī man to seksu vajag, jo tā it kā ir iekārtots, un tad stresoju. Tagad domāju, kāda sūda pēc es uztraucos par to un tik daudz enerģijas un domu tam veltīju. Vai tiešām cilvēki domā, ka nekā foršāka pasaulē nav, kā sajust to izlādi. Nē nu forši uz to brīdi, bet - nu un?

bet tieši tā "nu un" - kāpēc nepapisties, ja gribas un kam gribas?
cita lieta, ka daži nevar izturēt būt vieni. es japānā ļoti cietu no tā,ka man jāguļ, jāed, jādzīvo vienai. es jutos tik dzīvelīga un piselīga,ka varētu rūpēties par veselu pulciņu cilvēku, bet biju iesprostota pie grāmatām uz vientuļas salas.

Bet pat vispaviršākā pišanās ir cilvēcisks kontakts un kur ir tādi cilvēciskie kontakti, tur sākas problēmas, tas ir labi, tas nav labi, kaut kas jārunā arī ir, bet kā sāk runāt, tā problēmu vēl vairāk. Un tad vēl tās atšķirīgās frekvences un smakas, kas katrā ķermenī ir citādas. Pēc tam nezini, kā no tās sajūtas atmazgāties un atdabūt atpakaļ to savu, tikai savu tīrības sajūtu. Nevis tā, ka pats sekss kā tāds netīrs, bet tas, ko tu no tā cilvēka sagramsti seksa laikā, to viņa personību uz sevis. Un kā var ļaut gar sevi gramstīties cilvēkam, kas tev ir pilnīgi svešs. Un no kurienes šī uzdrošināties gramstīties gar kādu citu, gribot tikai gaļu. Tas ir tas pats vecais jautājums par to, ka sekss ir ne tikai fizisks bet arī garīgs process. Un ja tu nemīli to cilvēku pa īstam, tad arī sekss ir nožēlojams un padara to cilvēku nožēlojamu. Tad labāk lai vispār nav. Un ar tādu attieksmi kā man tas nemaz nav iespējams. Bet es nesūdzos. Varbūt tāpēc, ka neredzu savā apkārtnē nevienu seksuāli iekārojamu. Visi baigi pišās, bet var tik pabrīnīties, ka šeit vispār kādam uz kādu stāv ar tādiem resursiem. Nestādos sevi priekšā visā šitajā poliamoru kordebaletā un nemaz negribu stādīties. Bet tas viss pofig, neviens man to neliek darīt un man personīgi tas kordebalets netraucē, ka tik nenāk man virsū. Kas man liekas svarīgi - pateikt tiem nabaga cilvēkiem, kuri ir vieni, lai viņi tik daudz par to neuztraucas, jo varbūt viņi vienkārši ir piemānīti, ka viņiem to vajag. Lai katrs paskatās uz sevi tā uzmanīgi un sev pajautā - tev to tiešām gribas vai arī tikai gribas, lai gribas. Un priecāties par savu vientulību. Vai priecāties par mīlestību, patiešām mīlestību, ja tāda gadās.

ar prātu jau var to vientulibu pieņemt, bet ko darīt, na man ķermenis ir kā magnēts, kas nevar nepievilkties, kas deg un knosās, ir badīgs, alkatīgs. var jau iet varbūt ekstāzē pie dieva, bet man gribas iet pie cilvēka.
vai tāpēc es nevaru būt laba, ka man gribas pisties?

Tu jau negribi ar mani, es to nejūtu :) tas trakums ir, piemēram, kad gribas vienkārši pabučoties, tā vorši dauzoties, tā, ka ir patīkami un kā saruna. Bet tad gadās tādi cilvēki, kas visu laiku it kā ok, bet tad vienā brīdī viņi paliek tādi kā karsti, kā kas, pat viņu mute uzkarsta un viss ķermenis tā kā trīc. Ne tā kā redzami trīc, bet tā ir kaut kāda tāda uzkarsēta vibrācija. Un roka, kuru es tikko paspiedu un tā bija normāla, roka kā roka, pēkšņi paliek kaut kāda mīksta un glauda arī ar tādu pretīgu, lienošu saldumu. Un tad visām bučošanām gals un labāk no tāda bučotāja tālāk.

Kas man liekas diezgan dīvaini, ka cilvēki tā gribot un tiecoties kļūst ekspansīvi viens pret otru, metas viens otram virsū, kaut ko viens otrā bāž iekšā, ielaužas otra miesā ar savu miesu, tā ir reālākā agresija. Kur var būt tāda pašpārliecinātība par sevi, bāzties otram virsū ar savu miesu, faktiski uzbrukt, lai apmierinātu savu gribumu. Es nevainoju, es nesaprotu. Bet, katrā gadījumā, man tas sagādā problēmas, ja kāds sāk to tēmēt manā virzienā. Bet netēmē jau, tpu tpu tpu, un faktiski nekad tā kārtīgi nav tēmējuši. Varbūt tāpēc, ka es pats nevienu tā pa īstam nekad neesmu gribējis. Ja nu vienīgi kaut kad vidusskolas klasēs reizēm, skatoties Maskavas olimpiādes albumus ar sportistiem, bet tā jau tāda vecuma īpatnība.

skaidrs ka negribu ar tevi, un skaidrs ka man besi, kadbkads grib ar mani, kad es negribu. bet es nenosodu cilv par to,ka vinam ir dzinjas.

es arī nenosodu. es tik saku, ka kaut ko tik pārejošu kā nesvarīgu kā dzimumdziņa, tik augstu vērtē un ar to rēķinās, un arī kultivē. jo tās ir kaislības, bet kaislības, lai cik skaistas tās neliktos, vienmēr rada ciešanas. Un jo skaistākas kaislības, jo lielāka elle. cilvēki iet bojā, burtiski paši gāžas cirvim zāģim virsū, bet domā, ka tas ir baigi kruti un vajadzīgi. vienkārši nabaga cilvēki ar visu savu fakin sūda seksu.

Visu cieņu, paldies par godīgu attieksmi un tēmas izvērsumu.
Ārstē tikai tie, kas velk.
Līdzīga pēc ietekmes ir nāves un nāves baiļu problēma.

Jā. Nāves baiļu problēma arī ir. Par pašnāvniekiem esmu dzirdējis, ka tur tās briesmas ir tādas, ka stāvoklis, kādā cilvēks nāves brīdī ir, saglabājas uz mūžīgiem laikiem (reliģiskais stafs, sori). Tas ir, ja cilvēks ir izmisumā un totālā ķomkā uztaisa pašnāvību, cerībā to visu pārtraukt, notiek tieši otrādi - viņš iestrēgst tajā ķomkā un izmisumā uz mūžību, tas ir, tas stāvoklis no pārejoša pāriet nepārtrauktā. Un tas ir biedējoši. Ja cilvēks visu laiku dzīvo drūmulī un nomirst drūmulī, nakts murgos un totālā smagumā, tad arī paliek tajā uz mūžu ieslodzīts. Tas ir, svarīgi ir tieši pats miršanas brīdis, ar kādu bagāžu to nomirsti. Vispār nāve, tas ir interesanti. No kā cilvēki šajā sakarā baidās. Baidās no ciešanām nāves laikā, baidās no miršanas procesa, arī ilgstošāka. Es par savu nāvi esmu domājis, kā labāk. Vislabākais cilvēkam laikam jau ir, kad viņu noslepkavo. Briesmīgi it kā, bet tās asinis nomazgā no tevis nost visu tavu sūda dzīvi un var iesoļot mirušo valstībā tīrs kā jēriņš. No otras puses forša nāve ir miegā. Aizmiedz un no rīta nepamodies. Vai arī trombs. dzīvo sveiks un vesels un pēkšņi visikdienišķākajā situācijā - trombiņš - čik! - un cilvēks gar zemi un beigts, vienā mirklī.

Bet vispār jūs ateisti graujiet, graujiet ticību. Ja brīnumainā kārtā jums izdosies manu ticību sagraut un es palikšu pilnīgā pārliecībā, ka pēc nāves nekā nav, kas tad man liegs padarīt sev galu. Atstāšu tik uz virtuves galda zīmīti - manā nāvē, lūdzu, vainot Klavu K. - un aiziet tumsā. es jau no visiem esmu aizgājis, aiziešu arī no zemes. tā ka turpiniet. es domāju tas ir jautri, dzīvot ar apziņu, ka esi kādu pagrūdis uz kraujas malu. ugunssārtiem ziediem zied.

No otras puse kāds ateists tāpat var rakstīt, tā ka viss līdzsvarā. Tev tas sinepju graudiņš ir?

domā, ateists pēc dievišķās atklāsmesi uzreiz lec no balkona? :D

noteikti, un pusceļā satiek to kurš iet tumsā un vaino Klāvu. kaut gan ir daži izdzīvojušie

:) labs

Ne ar savu vecomammu gan, runāju par čekistiem stukačiem šāvējiem un piedošanu, jo viņa precīzi zin, kas tēvu denuncēja. Dāma tomēr gados un dusma 100x jau apskatīta. Izrunājāmies visādi, bet tad viņa savā viedumā teica, tie šāvēji kļūst par tādiem kā radiem. Un šeit ir tas pats ko minēji par seksu, nu ir tur attiecības arī pēc akta.

sekss ir overrated, piekrītu. Manā izpratnē cilvēciskais kontakts ir svarīgs, ļoti, bet tam bieži vien pat NEVAJAG būt seksam. Labāk, lai nemaz nav. Citrreiz atkal ir tā, kā virginia_rabbit saka - nu prātā sajutk, kā vajag nokniebties.
Un tad ir forši, ka ir izvēles iespējas. Un katram ir tiesības justies, kā viņa/viņš jūtas. Tas ir pats foršākais, ko mūsu jocīgā sabiedrība mums piedāvā.

neesmu mūka tips.tu esi varbut.

Lūk. Esmu horny lielāko daļu laika un reizēm gaidu vecumu, kad tas pāries

Dzimtā, kurā esmu uzaudzis un ieaudzis, esmu mērija popinsa gan savām māsām, gan viņu bērniem. Tev es piekrītu tiktāl, ka ir absurdi, jā, mēģināt atdarināt kaut kādu ātomiskās ģimenes modeli, kas visos gadījumos ir no pirksta izzīsts.

Tradicionālā ģimene ir tikpat no pirksta izzīsta, kā geju tiesības.

Tevi audzināja geji?

Un kā tu domā? Man ir 47 gadi. Vai PSRS bija geju ģimenes? Attopies.

PSRS, protams, bija arī geju ģimenes lol.